Arvien lielākiem soļiem šķietami tuvojamies agrākās dzīves sliedēm. Kaut gan skaidrs ir tas, ka nekas nebūs tieši tā, kā agrāk – pieredzētais ir mūs lielākā vai mazākā mērā ietekmējis, un to nav vērts noliegt. Pandēmija un tai sekojošie ierobežojumi lika paskatīties uz pasauli citām acīm. Neviens nebija gaidījis, ka vienā dienā vairs nebūs ieteicams apciemot vecākus, vecvecākus, draudzenes, draugus un bērnus, jo tas pakļautu gan viņus, gan sevi riskam saslimt ar briesmoni Covid-19.

Taču tagad, pēc teju trīs mēnešiem, varam jau runāt ar lielāku smaidu uz lūpām, jo jau drīkstam apciemot tuvos, protams, ievērojot vajadzīgās prasības. Tāpat varam laiku pa laikam doties uz biroju un ieraudzīt smaidīgās un tik iemīļotās kolēģu sejas. Pat koncertus ar ierobežojumiem un tādu kā ekskluzivitāti mazākā pulciņā varam vērot! Dzīvīgums uz ielām sāk atgriezties, tāpēc tas atgriežas arī mūsos pašos. Un, vai nav tā, ka pēkšņi cilvēki šķiet skaistāki kā agrāk? Mīļāki, tuvāki, ne tik kaitinoši?

Viennozīmīgi šis laiks licis pārdomāt to, cik ļoti cilvēkam vajag cilvēku, lai būtu laimīgs. Saka, ka tā mēs – cilvēki – esam radīti. Un tieši tāpēc tagad neviļus gribam apskaut nejauši sastaptus paziņas un draugus, ja pat iepriekš to tā īsti nemaz nedarījām. Tieši tāpēc gribam mīļos draugus saspiest tik cieši, cieši, ka elpa aptrūkstas... Jo prieks, jo ilgas. Un, lai arī arvien aktuāla divu metru distance, gribam būt miermīlīgi pārkāpēji un uz šo īso, bet saspringto momentu to neievērot. Kāpēc tā? Vai sociālā distancēšanās ir radījusi mūsos lielākas ilgas pēc fiziska kontakta?

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!