Katrs izrunātais vārds – milzu darba panākums. Viktorija un viņas 'pavadone' alālija

Kad par divgadnieci, kura nesāka runāt nedz tā dēvētajā bēbīšu, nedz "normālā" valodā, ģimene sāka uztraukties un norādīt to ārstiem, visi to vien teica: "Runās, runās, kur tad liksies. Visi agrāk vai vēlāk sākuši runāt." Taču ar Viku tā nenotika, un līdz diagnozei – alālija – ģimenei nācās iet tālu ceļu trīs gadu garumā. Turklāt Viktorijas dzīve jau tā nebija sākusies rožaini – viņas māte mazo atstāja dzemdību nodaļā, pēc gada – arī meitenes brālīti, bet nu abi ir ieguvuši lieliskus vecākus.

Kā dzīvo Vika un kāds ir viņas un brālīša dzīvesstāsts, sarunā ar portālu "Cālis" stāsta meitenes mamma Žanna Prošina. Savukārt to, kas ir alālija, skaidro audiologopēde Marija Skerškāne un Kristīne Umalas-Lūse, neiropsiholoģiskās sensomotorās smadzeņu funkcionālās darbības korekcijas speciāliste-supervizore, psiholoģijas centra "Kamertons" direktore un psiholoģe.

Vikai ir motorā alālija (vēl ir otrs paveids, smagāka forma, – sensorā alālija – aut.), un mediķi pieļauj, ka tā ir radusies dzemdību traumas rezultātā, piedzīvojot hipoksiju. Taču, kā saka mamma Žanna, otrs iespējamais iemesls varētu būt arī piedzīvotās psiholoģiskās traumas pirmajā dzīves gadā.

Vika tiek vadāta uz Valdorfa pedagoģijas, Montesori nodarbībām, regulāri apmeklē logopēdu, logopēdu-defektologu, osteopātu, fizioterapeitu, rehabilitologu, apmeklē reitterapijas un dažreiz arī kanisterapijas nodarbības, bioakustiskās korekcijas metodes nodarbības – patiesībā speciālistu sarakstu var turpināt un turpināt. Ģimene daudz līdzekļu iegulda pati, ļoti daudz. Sarunas laikā mamma Žanna rāda čeku kaudzītes – tajās figurē iespaidīgas summas – par pāris nodarbībām 75, 250 eiro... Viena neiropsiholoģiskās korekcijas nodarbība vien maksā 45 eiro, un tieši šo pozīciju ģimene vairs īsti nevar "pacelt", tādēļ lūdz sabiedrības atbalstu. Vikai nepieciešama neiropsiholoģiskā korekcija, kam gadā vajadzīgi 3240 eiro, logopēda-speciālā pedagoga nodarbības gadam 1800 eiro apmērā un ergoterapeita nodarbības gadam 1080 eiro apmērā. Kopā nepieciešami 6120 eiro. Ja tev ir iespēja un vēlme palīdzēt, to vari izdarīt šeit.

Viktorija – no bērna ar "diagnožu" sarakstu bērnunamā līdz laimīgai meitenei

Žanna ar vīru audzināja dēlu Timuru, kuram toreiz bija septiņi gadi, kad puisēns nemitīgi vaicāja pēc brālīša vai māsiņas ģimenē. "Visiem viņa draugiem mammas staigāja ar bērnu ratiņiem, arī Timurs gribēja sev brāli vai māsu," ar smaidu stāsta Žanna. Lai gan abi ar vīru jau kopdzīves sākumā bija runājuši, ka vēlētos vairākus bērnus, pēc Timura vairs pašiem neizdevās ieņemt mazuli, arī mākslīgās apaugļošanas procedūra nepalīdzēja, līdz tieši Timurs ieminējies – ir taču tik daudz pamestu bērniņu... Tā kā ģimenē, apsverot šādu iespēju, visi bija "par", Žanna ar vīru uzrakstīja iesniegumu, ka ir gatavi adoptēt mazuli. Sākotnēji iesniegumā viņi minēja, ka gatavi adoptēt bērnu no dzimšanas līdz divu gadu vecumam, bet, tā kā gadu netika saņemti nekādi piedāvājumi, abi papildināja savu sākotnējo iesniegumu, minot, ka gatavi adoptēt bērnu vecumā līdz trīs gadiem un pat viņa brāli vai māsu. Kādudien tika saņemts ilgi gaidītais piedāvājums – saraksts ar vairākiem bērniem, kuriem visiem bija dažādas diagnozes. Iepazīstoties ar datiem par Viku, Žanna ar vīru uzreiz saprata, ka viņu mazulis ir atrasts. Potenciālie vecāki vēlējās ar mazo meiteni ātrāk iepazīties klātienē. Aizbraucot uz bērnunamu Kapseļu ielā Rīgā, Žanna ar vīru tika iekārtoti kādā istabā, uz kuru atveda mazo Viktoriju, kurai nebija pat vēl gadiņa. "Tiklīdz ieraudzījām Viku, bez šaubīšanās zinājām, ka tas ir mūsu bērns. Mums sacīja, ka atbilde jāsniedz 10 dienu laikā, bet, tiklīdz bijām izgājuši no bērnunama, piezvanījām un pateicām, ka adoptēsim viņu," atceras Žanna.