Bērns ar autismu parastā bērnudārzā: no labās prakses līdz murgam

Nereti bērnus, kuri mācās pēc šīm speciālajām izglītības programmām, dēvē par "bērniem ar kodu", jo katrai diagnozei tiek piešķirts īpašs tās apzīmējums. Latvijā joprojām pastāv lieli aizspriedumi par psihiskās veselības traucējumiem, tieši tāpēc gana daudz vecāku, it kā pamanot, ka viņu bērna attīstība īsti neatbilst normai, baidās, ignorē un cenšas to noliegt, bērnu nemaz nevedot pie speciālistiem, lai nebūtu nekādas "diagnozes" jeb "zīmoga", kas apliecinātu, ka ar viņu mazuli kaut kas nav kārtībā, vai arī diagnoze ir noteikta, bet vecāki par to neinformē izglītības iestādi. Šāda traucējumu noliegšana vai slēpšana gan par labu nenāk nevienam, īpaši jau pašam bērnam.

Bērns ar autiskā spektra traucējumiem (AST) parastā bērnudārzā – šī ir mūsu tēma. Vai šāds bērns ar citādu pasaules uztveri spēj iekļauties neirotipisku vienaudžu sabiedrībā, cik veiksmīgi viņam tas izdodas, kādas ir lielākās problēmas sistēmā – par to visu viedokļos dalās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, Kuldīgas pirmsskolas izglītības iestādes (PII) "Bitīte" vadītāja Līga Megne, Rīgas 213. PII vadītāja Liene Jurgenberga, Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa, Autisma kabineta klīniskā psiholoģe Laila Aksjoņenko, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Konsultatīvā centra izglītības psiholoģe Agnese Puncule un departamenta sabiedrisko attiecību projektu koordinatore Sarmīte Baltmane.

Savā darba pieredzē dalās vēl kāda bērnudārza vadītāja, kura gan nevēlējās atklāt savu vārdu: "Šobrīd esmu bērnudārza vadītāja nelielā pilsētiņā. Man šeit nav bērniņu ar šo konkrēto diagnozi, bet iepriekš strādāju Rīgā. Manā pieredzē ir bērniņš ar autismu, kas nerunāja un bija ļoti grūti integrējams. Te gan jāsaka, ka procesam bija vairāki posmi – vispirms vecāki centās noklusēt problēmu, pēc tam kopā meklējām risinājumus, līdz piecgadniekam valsts ļāva paņemt asistentu. Katrā posmā bija virkne problēmu, kuru risināšanai nebija un, domāju, arī šobrīd nav resursu. Mēs izmocījāmies (jā!) četrus gadus, divas audzinātājas aizgāja uz citu dārziņu (es runāju par pašvaldības iestādēm), rezultātā bērniņš aizgāja uz speciālo skolu – attīstības centru. Zinu, saprotu, ka jāsaprot dziļāk – šie bērniņi prasa no līdzcilvēkiem redzēt ar sirdi, iedziļināties vērtībās... Bet parasti vienai skolotājai ir vēl 20 bērni, kuri arī prasa... Es kā metodiķe apmeklēju kursus, Autisma apvienības seminārus, gatavoju materiālus, centos grupā palīdzēt. Guvu nelielu ieskatu autisma specifikā, mēs centāmies, bet uzskatu, ka bērns speciāli piemērotā vidē būtu guvis daudz vairāk. Tā ir vesela "citāda" pasaule, kas prasa zināšanas, vēlēšanos un resursus. "Parastam" dārziņam tādu nav. Turklāt to nevar nodalīt no pirmsskolu problēmām vispār – no algām, no skolotāju profesionālās sagatavotības, no finansējuma, mācību līdzekļiem utt."

Atšķirīgi vērojumi ir Līgai Megnei. Viņas vadītājā dārziņā ir gan grupas, kurās mācās audzēkņi ar jaukta tipa traucējumiem, gan vispārizglītojošās izglītības programmu grupas, kurās iekļauj arī bērnus ar autisma iezīmēm. Vairumā gadījumu ģimenes ārsts nav pamanījis, ka bērnam ir kādi attīstības traucējumi, un dārziņā viņi ierodas kā neirotipiski bērni. "Kāpēc mediķi nediagnosticē, nav saprotams, gan jau viņiem ir kādi savi apsvērumi, bet fakts ir tāds, ka lielākoties traucējumus pamana tieši bērnudārzā," stāsta Megne. Ja audzinātājas vai kāds no atbalsta personāla pamana bērnā kādas iezīmes, vecāki tiek aicināti uz sarunu. Audzinātājas vecākus informē par saviem novērojumiem, ko bērns pieņem vai nepieņem, izvaicā, kā viņš uzvedas mājas apstākļos. "Nereti dzirdam šāda veida teicienus: "Cik tas bērns izlaists!" Taču tā nav. Viņu nevēlamā uzvedība bieži tiek nepareizi interpretēta. Ja bērna vajadzības netiek saprastas un apmierinātas, jā, viņš to izrāda uzvedībā. Piemēram, bērns ar autismu var negribēt dot roku, jo, iespējams, šādi pieskārieni viņam rada trauksmi. Ja tas netiek ņemts vērā, bērns protestē," skaidro Megne.