Portālā "Psychologies" speciālisti skaidro, kādēļ rodas šāds stāvoklis un kā to pārvarēt.
Atbildīgiem vecākiem, kuri aktīvi iesaistās bērna dzīvē, nav viegli samierināties ar klusumu puspamestā mājoklī. Vientuļajiem tēviem un mātēm klājas vēl grūtāk. Tomēr tukšās ligzdas sindroms ne vienmēr sniedz tikai negatīvu pieredzi. Pētījumi apliecina, ka pēc šķiršanās ar bērniem vecāki nereti gluži pretēji – piedzīvo emocionālu uzplaukumu, parādās novitātes un nebijušas brīvības sajūta.
Kas ir tukšās ligzdas sindroms
Līdz ar bērna piedzimšanu, daudzi cilvēku burtiski "saaug" ar vecāku lomu un pārstāj to norobežot no sava "es". 18 gadus un dažreiz arī ilgāk, viņi no rīta līdz vakaram ir nodarbināti ar vecāku pienākumu pildīšanu. Nav nekāds pārsteigums, ka līdz ar bērna "izlidošanu" no mājām, viņi piedzīvo tukšuma un vientulības sajūtu.
Speciālisti apliecina, ka šis periods patiešām nav vienkāršs, un skumt pēc bērniem ir gluži dabiski. Bet mēdz būt arī tā, ka šis sindroms pamodina vainas sajūtu, savas personības noniecināšanu un pamestību, un šīs emocijas var pāraugt depresijā. Ja nav neviena, ar ko dalīties savās sajūtās, emocionālās spriedze kļūst nepanesama.
Tiek uzskatīts, ka klasiski tukšās ligzdas sindromu biežāk piedzīvo nestrādājoši vecāki, un tieši mātes. Ja nākas sēdēt mājās ar bērnu, interešu loks ir stipri ierobežots. Bet kad bērnam aprūpe vairs nav nepieciešama, personīgā brīvība sāk nogurdināt.
Tomēr saskaņā ar psiholoģes Kārenas Fingermanes pētīto, šis fenomens pakāpeniski izzūd. Daudzas mātes strādā. Komunikācija ar bērniem, kuri studē citā pilsētā, kļūst daudz vienkāršāka un pieejamāka. Attiecīgi aizvien mazāk vecāku, tostarp mātes, piedzīvo šo sindromu. Ja bērns aug bez tēva, māte vēl jo vairāk cenšas nopelnīt finanšu līdzekļus.
Bez tam vientuļie vecāki atrod arī citas pašrealizācijas sfēras, tāpēc iespēja piedzīvot tukšas ligzdas sindromu samazinās. Bet, lai kā arī nebūtu, ja līdzās nav tuva cilvēka, klusums puspamestā mājoklī var izrādīties neizturams.
- Šeit noskaties video, kurā māksliniece Ieva Bondare atzīst, cik ļoti grūti viņai bijis palaist dzīvē savus bērnus.
Vientuļo vecāku riska faktori
Mūsdienās nav pierādījumu tam, ka vientuļie vecāki ciestu biežāk no šī sindroma, nekā laulāti pāri. Turklāt zināms, ka sindroms jau nav nekāda slimība, bet noteiktu raksturīgu simptomu kopums. Psihologi identificējuši galvenos iemeslus, kas var veicināt šāda stāvokļa rašanos.
Ja laulātie dzīvo kopā, viens no viņiem var atļauties atpūsties pāris stundiņu vai ilgāk pagulēt, kamēr otrs nodarbojas ar bērnu. Vientuļie vecāki paļaujas tikai uz sevi. Tas nozīmē mazāk atpūtas, mazāk miega, mazāk laika citām nodarbēm.
Daži no viņiem atsakās no karjeras, aizraušanām, romantiskām attiecībām un jaunām iepazīšanām, lai tikai bērniem veltītu vairāk uzmanības.
Kad bērni mājas pamet, vientuļajiem vecākiem parādās daudz laika. Varētu šķist – beidzot var darīt visu, ko gribas, bet nav ne spēka, ne vēlēšanās. Daudzi sāk nožēlot garām palaistās iespējas, kuras nācies ziedot bērnu dēļ. Piemēram, bēdājas par nenotikušiem romāniem vai sūkstās par to, ka nu jau par vēlu mainīt darbu vai aizrauties ar jauniem hobijiem.
- Pagājušajā gadā "Eurostat" ir apkopoja datus, kuros redzams, kāds ir vidējais vecums jauniešiem Eiropas valstīs, kad viņi uzsāk dzīvi ārpus vecāku mitekļa. Mūsu valstī bērni nolemj pamest ģimenes māju vidēji 26 gadu vecumā, kamēr citās Baltijas valstīs šāds lēmums tiek pieņemts ātrāk – Igaunijā 22 gadu vecumā, savukārt Lietuvā – 24. Plašāk ar šiem datiem vari iepazīties šeit.
Mīti un realitāte
Nav tiesa, ka bērna pieaugšana vienmēr ir sāpīgs process. Vecāku lomas pildīšana ir nogurdinošs darbs, kas paņem daudz spēka. Lai gan līdz ar bērnu aizbraukšanu no mājām vientuļie vecāki bieži piedzīvo tukšas ligzdas sindromu, starp viņiem ir ne mazums tādu, kuri no jauna atgūst dzīves jēgu.
Palaižot bērnus "brīvā lidojumā", viņi bauda iespēju izgulēties, atpūsties, ieviest jaunas iepazīšanās, un – pēc būtības – atkal kļūt pašam ar savu "es". Daudzi piedzīvo prieku un lepnumu par to, ka bērns kļuvis patstāvīgs.
Turklāt, kad bērni sāk dzīvot atsevišķi, attiecības bieži vien uzlabojas un kļūst pa īstam draudzīgas. Ne mazums vecāku atzīst, ka pēc tam, kad bērns pametis mājas, savstarpējā piesaiste kļuvusi daudz patiesāka.
Lai gan tiek uzskatīts, ka šis sindroms galvenokārt attīstās tieši mātēm, tā nav tiesa. Patiesībā pētījumi rāda, ka šis stāvoklis biežāk raksturīgs tēviem.
- Šajā video noskaties, ko par bērnu palaišanu brīvē saka Liene Andersone, bērnu apģērbu zīmola "Leny Tomy Factory" dibinātāja un trīs bērnu māmiņa. Divas no viņas atvasēm ir pieaugušas, un sieviete raidījumam "Māmiņu klubs" atzīst, ka, lai palaistu bērnu lielajā dzīvē ir nepieciešams pārvarēt savas iekšējās bailes.
Kā tikt galā ar tukšās ligzdas sindromu
Emocijas, kas saistītas ar bērna došanas savā dzīvē, nevar būt nepareizas vai pareizas. Daudzi vecāki patiešām piedzīvo te prieku, te skumjas. Tā vietā, lai šaubītos par to, vai rīkojies adekvāti, labāk ieklausīties šajās emocijās, jo tā ir dabiskā pāreja uz nākamo līmeni, esot vecāka lomā.
Kas var palīdzēt adaptēties izmaiņām:
- Padomā, ar ko vari parunāt, vai pameklē psiholoģiskā atbalsta grupas. Neturi emocijas sevī. Vecāki, kuri pabijuši šādā stāvoklī, sapratīs tavas sajūtas un pateiks priekšā, kā ar tām tikt galā;
- Nenogurdini bērnu ar savām žēlabām un padomiem. Tā tu riskē sabojāt attiecības, kas viennozīmīgi pastiprinās tukšās ligzdas sindroma izpausmes;
- Plāno kopīgas izklaides, bet netraucē bērnam baudīt jauniegūto brīvību. Piemēram, piedāvā kaut kur aizbraukt brīvdienās vai pavaicā, kā viņu varētu iepriecināt, kad viņš atbrauks mājās paciemoties;
- Atrodi sev aizraušanos, kas iet pie sirds. Tagad tev ir daudz vairāk laika, tad baudi to ar prieku. Pieraksties interesantos kursos, ej uz randiņiem vai vienkārši vāļājies dīvānā ar labu grāmatu;
- Parunā par savām emocijām ar psihoterapeitu. Viņš palīdzēs noteikt, kādu vietu tavā dzīvē aizņem vecāka statuss, un attīstīt jaunas identitātes sajūtas. Terapijas laikā tu iemācīsies atpazīt destruktīvās domas, pielietot pašpalīdzības tehnikas, kuras neļaus iekrist depresijā, un atdalīt savu "es" no vecāka lomas. Turklāt labs speciālists palīdzēs izvēlēties pareizo stratēģiju komunikācijai ar bērnu, kurš vēlas neatkarību, saglabājot savstarpēju uzticību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
