Finanses – ģimenes tabu tēma. Kā iemācīt bērnam, ka nauda neaug kokos  (2)

Bez naudas mēs nespējam ne sagādāt sev pārtiku, ne parūpēties par pienācīgu pajumti. Taču bieži vien ar to apieties iemācāmies tikai tad, kad pametam vecāku ligzdiņu, apjaušot, ka patiesībā līdz galam nespējam izplānot savu budžetu, veidot uzkrājumus, neizprotam, kas ir līzings, kas kredīts un kāpēc dators par 30 eiro mēnesī nemaz nav tik labs piedāvājums.

Anitai ir 11 gadus vecā Dominika mamma. Viņa portālam "Cālis" stāsta, ka ģimene nav izveidojusi konkrētu plānu, kā mācīt dēlam finanšu pratību, bet zēns vienalga prot veiksmīgi apieties ar kabatas naudu, veidot uzkrājumus no dzimšanas dienās sadāvinātajām finansēm un pēcāk iekrājumus iztērēt tam, ko pats vēlas. "Mēs kā vecāki cenšamies nodrošināt visas pamata vajadzības, bet, ja viņš vēlas kaut ko papildus, tad tas jāpērk pašam," mamma skaidro. Tiesa, ne visās ģimenēs ir šādi piemēri. Bieži ar naudu neprot apieties ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki.

Agnese Slišāne atklāj, ka ļoti ilgus gadus cilvēki Latvijā visās dzīves jomās paļāvās uz valsti un paši neuzņēmās atbildību par iekrājumiem, pensijas fondiem un daudz ko citu. "Mēs redzam sekas tam, kas notiek, ja skolā nemāca šādas lietas," pasniedzēja skaidro. "Tās mēs ļoti skaidri varam saskatīt tajā, kā ar finanšu krīzēm valstī ir tikuši galā tagadējie trīsdesmitgadnieki un četrdesmitgadnieki, ar kuriem par to skolā nerunāja." Piemēram, Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka cilvēki nav pieraduši veidot uzkrājumus. Aptuveni trešdaļai jeb 29,3% mājsaimniecību Latvijā 2020. gada sākumā nebija nekādu uzkrājumu. Savukārt lielākā daļa mājsaimniecību ir spējušas uzkrāt tikai tik daudz līdzekļu, lai pašreizējo dzīves līmeni saglabātu ne ilgāk kā trīs mēnešus. "Es atvainojos, bet šis rādītājs ir diezgan bēdīgs," atzīst matemātikas skolotājs Felš-Milbergs.

Lai palīdzētu bērniem izvairīties no neapdomīgiem lēmumiem finanšu jomā, pēdējo gadu laikā skolās aizvien vairāk tiek runāts par budžetu, tā plānošanu, naudas vērtību, tās pārdomātu tērēšanu un citām ar finanšu pratību saistītām tēmām. Tas tiek mācīts gan vidusskolēniem ekonomikas stundu ietvaros, gan pamatskolēniem sociālo zinību un audzināšanas stundās. Kā skaidro Slišāne, skolā bērni secīgi apgūst pamatus, kas viņiem šajā jomā ir nepieciešami. Tas sevišķi noderīgi ir tad, ja mājās vecāki kādu iemeslu dēļ ar atvasi par šo tēmu nerunā. Felš-Milbergs piebilst – var gadīties, ka bērns dzīves laikā nekad neņems kredītu, neizmantos līzingu vai pensiju fondu, taču ir labi izprast dažādus ar finansēm saistītus aspektus, lai pēcāk būtu vieglāk pieņemt lēmumus. "Tev nav obligāti jāspēlē šī spēle, bet tev ir jāzina noteikumi, jo, tos zinot, tev būs daudz vieglāk neapdedzināties," pasniedzējs skaidro. "Tas bērnam var palīdzēt jebkurā finanšu krīzes situācijā reaģēt pārdomāti un lieki nesatraukties."

Ja bērniem netiek mācīts, kā nauda nonāk vecāku maciņos un kāpēc tās ir tik daudz, cik ir, atvase var sākt domāt, ka nauda ir neizsmeļams resurss. Šāda uztvere var atstāt negatīvu ietekmi uz bērna tālāko attieksmi pret saviem un citu ienākumiem.

Taču, kā zināms, ar teoriju un skolā dotajām zināšanām bieži vien ir par maz. Šī iemesla dēļ arī no vecākiem tiek gaidīta aktīva līdzdalība, palīdzot bērnam apgūt finanšu pratību. Bet kad ir īstais laiks, lai sāktu šo tēmu cilāt, palīdzot bērnam gan izprast, gan praktiski pielietot iegūtās zināšanas? Ekonomikas pasniedzēja bez garām pārdomām atbild: "Tas jādara jau pirmajā reizē, kad bērns tiek paņemts līdzi uz veikalu un ir apzinātā vecumā, respektīvi, jau sniedzas pēc lietām veikalu plauktos." Viņa uzskata, kas tas ir īstais laiks, kad palīdzēt mazajam izprast, cik kas maksā, ka nekas dzīvē nenāk par baltu velti, palīdzēt saprast naudas vērtību un piedalīties tās tērēšanā. "Jo agrāk par to sāk runāt, jo labāks būs efekts," pedagoģe piebilst.

Savukārt Felš-Milbergs uzskata, ka piemērotākais laiks, kad uzsākt sarunas par finansēm, ir brīdis, kad bērnam tiek piešķirta pirmā kabatas nauda. "Manuprāt, tas ir pirmais punkts, kad mēs varam kaut ko iemācīt," viņš atklāj. Pasniedzējs skaidro, ka kabatas naudas došana noteikti jāsāk ar sarunu un budžeta plānošanu.

Pasniedzēja stāsta, ka vecāki var ļaut bērniem skaitīt naudu, pašiem samaksāt par kaut nelielu daļu no pirkumiem, iedrošināt sagatavot iepirkumu sarakstu vakariņām un vecāku pavadībā doties iepirkties. Ideju, kā iesaistīt atvasi ikdienas iepirkumu veikšanā, ir daudz, galvenais ir ļaut vaļu fantāzijai un apbruņoties ar pacietību.

Iespējams, efektīvs veids, kā palīdzēt bērnam ātrāk apgūt ikdienas tēriņu plānošanu un naudas vērtību, ir piešķirt kabatas naudu vienu reizi nedēļā, nevis katru dienu. "Tā jau ir nepieciešamība pēc plānošanas," skaidro ekonomikas skolotājs. Taču viņš uzsver, ka nevar bērnam iedot kabatas naudu un cerēt, ka viņš pats jau pirmajā reizē mācēs izdalīt savus tēriņus katrai dienai vai pat veidot iekrājumus. "Tas, visticamāk, beigsies ar to, ka visa nauda tiks iztērēta pirmajās divās dienās un atlikušās piecas būs jāizdzīvo bez naudiņas," skolotājs skaidro. "Iespējams, tā var būt laba mācība, kuru pēc tam kopīgi varat pārrunāt, taču ļaut bērnam no sākta gala līdz beigām pašam kulties un censties saprast, kā tikt galā ar saviem līdzekļiem, nebūtu prāta darbs." Ja vecākiem ir vēlme, kabatas naudu var dot arī reizi mēnesī. Tas palīdzēs bērnam aprast ar mūsdienu algas sistēmu – kā pieaugušajiem labi zināms, Latvijā alga tiek izmaksāta vienreiz mēnesī.

Tāpat izprast naudas vērtību var palīdzēt arī dažādu mazo darbiņu veikšana, par kuriem bērns saņem atalgojumu. Taču Slišāne piebilst, ka atvasei nevajadzētu maksāt par ikdienišķu pienākumu izpildi, piemēram, savas gultas klāšanu vai trauku mazgāšanu. "Tie varētu būt kādi papildu darbi, piemēram, palīdzēšana kaimiņiem, dobes izravēšana un līdzīgas nodarbes," viņa skaidro.

Felš-Milbergs piebilst, ka bērnam ir lielāks gandarījums par saņemto atalgojumu, ja viņš to ir ieguvis ilgākā laika posmā. Tas nozīmē, ka bērnu var iesaistīt arī darbos, kas prasa vairāk nekā vienu stundu, piemēram, iknedēļas ogu lasīšanā.

Šāda un citāda darba pieredze bērniem ne vien palīdz saprast naudas vērtību, bet arī sniedz lielu gandarījumu un palīdz kļūt patstāvīgākiem. Arī pedagogi atzīst, ka, nenoliedzami, darba tikumam ir daudz pozitīvu aspektu, no kuriem viens ir empātijas attīstīšana.

Komerczinību pasniedzēja iesaka skaidrot un stāstīt bērniem, cik naudas tiek izdots par telefona rēķinu nomaksu, cik mēnesī tiek iztērēts komunālajiem maksājumiem, benzīnam un citiem tēriņiem. "Citādi var sanākt tā, ka bērns nonāk vidusskolā un pat nezina, ka ir tādi komunālie maksājumi," viņa piebilst.

Skolotāji iedrošina vecākus mudināt atvases iesaistīties skolēnu uzņēmumos, ko var darīt jau no pirmajām klasēm. Tā ir lieliska iespēja attīstīt savas uzņēmējdarbības prasmes, iegūt pieredzi un saprast, ka nauda neaug kokos un tā ir jānopelna. Sevišķi vērtīgi tas būs tiem bērniem, kam ir vēlme kaut ko radīt un atrast veidus, kā pašiem nopelnīt. Taču nekādā gadījumā nevajadzētu to uzspiest, lai pēcāk bērnam nerastos negatīva sasaiste ar uzņēmējdarbību. "Tas var sagraut un neveidot bērna uztveri par šo jomu un vadību kopumā," skaidro Felš-Milbergs.

Tikpat svarīgi ir ikdienā ar atvasi pārrunāt ne tikai ar paša un ģimenes budžetu saistītās lietas, bet arī analizēt notiekošo valstī un sabiedrībā. Piemēram, aktualizēt nodokļu maksāšanas jautājumus, skaidrot, kāpēc tas ir tik svarīgi un kādas var būt sekas, ja to cenšas apiet. "Galvenais ir izpratne par procesiem, kas notiek, un viens no tiem ir nauda un kā ar to ir jārīkojas," skaidro ekonomikas un matemātikas pasniedzējs. Viņš atklāj, ka īpaši iedarbīgi šādas tēmas ir pārspriest tad, kad ir noticis kas aktuāls, kas ar to sasaistās. "Svarīgi ir aicināt bērnus analizēt notiekošo un uzdot jautājumus, kas noved pie gala atbildes – kāpēc tā notiek," piebilst pedagogs, uzsverot, ka sarunas laikā ir svarīgi neuzspiest savas domas un uzskatus par notiekošo. "Ir ļoti viegli uzspiest savu viedokli, bet ir ļoti sarežģīti vedināt uz domāšanu, kas ir daudz vērtīgāk," Felš-Milbergs skaidro.

Taču vecāku un bērnu ceļš uz finanšu pratību nav rozēm kaisīts. Pasniedzēji nenoliedz, ka runāt par finansēm un ģimenes budžetu bieži vien ir grūtāk, nekā šķiet. "Tas ir ļoti liels skaidrojošs darbs no vecāku puses, un ne visiem vienmēr tam ir laiks un pacietība," atklāj Slišāne. Savukārt Felš-Milbergs piebilst, ka mūsdienās nauda daudzās ģimenēs vēl aizvien ir tabu tēma. Taču skolotāji iedrošina vecākus atrast laiku sarunām par un ap finansēm, skaidrot bērnam, kur un kā rodas nauda, un iemācīt to tērēt atbildīgi.

"Vecākiem gan būtu jāatceras, ka svarīgi ir ne tikai skaidrot, kāpēc mēs varam kaut ko atļauties, bet arī to, kāpēc mēs kaut ko nevaram. Iespējams, ka "nē" vietā bērnam var piedāvāt variantus, kā nopelnīt vai sasniegt iecerēto mērķi. Ir dažādas finansiālās situācijas, svarīgi, lai bērns no tām mācās," atgādina pedagoģe.

Savukārt gadījumos, kad vecāki nevēlas vai nezina, kā ar bērniem runāt par finansēm, ģimenes budžetu un naudu kopumā, viņu atvasēm finanšu pratību ir iespējams apgūt kur citur. Šīs prasmes mācīšanā aizvien aktīvāk iesaistās dažādas privātpersonas, veidojot nometnes, kursus vai sniedzot lekcijas bērniem dažādos vecumposmos. Piemēram, nometne "Mazais finansists" ir viena no vietām, kur bērns vairāku nedēļu garumā var interesantā un sev saistošā veidā iepazīt naudas pasauli. Vairāk par nometni, tās saturu un piedāvātajām iespējām lasi šajā rakstā.