Gribētu no valsts plašāku sabiedrības izglītošanu par bērniem ar īpašām vajadzībām, lai cilvēkiem tas nebūtu bubulis, no kā baidīties. Protams, situācija šajā jomā jau ir uzlabojusies, bet vēl ir, kur tiekties, saka daugavpiliete Agnese Janovska – mamma trīsgadniekam Renāram, kuram ir Dauna sindroms, un astoņus mēnešus vecajam Artūram.
Agnesei ir 28 gadi, viņas vīram Jānim – 30, iepazinušies pirms septiņiem gadiem un tieši tikpat ilgu laiku abi arī ir laulībā. "Iepazināmies viņa izlaidumā, biju aizbraukusi pie brālēna, kurš mācījās kopā ar Jāni. Tad arī Jānim iepatikos... Pēc kāda laika viņš man lūdza kļūt par viņa meiteni un tā arī viss iegriezās," stāsta Agnese. Dažus gadus baudījuši divvientulību, tad pieteicās pirmais bērniņš – Renārs. To, ka puisēnam ir Dauna sindroms, ģimene uzzināja tikai tad, kad viņš bija piedzimis. Kā saka Agnese, tas bija pārsteigums. Ar Janovsku ģimeni mani iepazīstināja Līva Veiherte, kuras ģimenē aug meitiņa Luīze ar Dauna sindromu, arī viņa saviem vecākiem un vecvecākiem bija pārsteigums. Par Luīzīti un viņas ģimeni var izlasīt šajā rakstā.
Janovsku ģimene sarunai piekrita uzreiz, itin nemaz nedomājot, jo apzinās, ka šādi raksti var kļūt par labiem atbalsta punktiem ģimenēm, kuras ir tikai ceļa sākumā, lai apzinātos, pieņemtu un mīlētu savu īpašo bērniņu. Renāra tētis Jānis ir inženierkomunikāciju tehniķis, bet mamma Agnese – audiologopēde, un, pēc viņas teiktā, profesionālās zināšanas ir daudz palīdzējušas dēliņa attīstības veicināšanā. Mūsu saruna notiek attālināti – sarakstoties. Patiesībā tā bija paredzēta jau pirms krietna laiciņa, taču tieši tad pasaulē bija jānāk ģimenes otrajam mazulim, pēcāk sekoja zīdainīša čubināšanas periods, lai visi viens ar otru sarastu, sekoja ārkārtējā situācija ar Covid-19. Tagad Agnese ir gatava dalīties savā stāstā.
Agnese, pastāsti, kā noritēja tava grūtniecība, ko rādīja izmeklējumi? Šāds bērniņš tavai ģimenei nāca kā pārsteigums? Kāda bija pirmā reakcija, uzzinot, ka bērns ir ar Dauna sindromu?
Mana grūtniecība noritēja ļoti labi, nebija nekādu komplikāciju, regulāri apmeklēju ginekoloģi, tika veiktas visas analīzes, kurās viss bija normas robežās, skrīninga rezultāti uz 21. hromosomas trisomiju arī bija ļoti zemi. Mums Renārs bija pārsteigums, kad viņš piedzima. Es pirmā pamanīju –kaut kas nav, kā vajadzētu būt, ka viņam ir līdzīga seja kā bērniem ar Dauna sindromu. Savas aizdomas izteicu vīram un ārstiem, bet viņi tajā brīdī man to noliedza.
Protams, pārsteigums bija liels, biju ļoti apjukusi. Tajā brīdī viss apgriezās kājām gaisā, un bija jāsaprot, ka dzīve ritēs nedaudz citādi, nekā mēs to bijām iedomājušies. Mūsu Renāriņu pirmajā dienā aizveda uz intensīvās terapijas palātu, jo bija slikti skābekļa rādītāji, un, kā izrādījās, viņam bija iedzimta sirdskaite, kā rezultātā galvā domas grozījās – kaut viņš izdzīvotu. Par to, ka viņam ir Dauna sindroms, nebija laika domāt.
Vai mediķi izskaidroja, ko tas vispār nozīmē? Vai bija pieejama informācija, lai labāk saprastu, kā veidosies ģimenes dzīve ar bērnu, kam ir Dauna sindroms?
Mums neviens neskaidroja, ko nozīmē bērns ar Dauna sindromu. Es pati zināju jau daudzmaz, prakses vietās bija saskare ar šādiem bērniņiem. Zināju, ka šie bērni ir ļoti dažādi. Lai mēs par visiem simts procentiem zinātu, kā izveidosies mūsu ģimenes dzīve? To nevarēja paredzēt, jo šie bērni attīstās katrs pa savam. Nenoliegšu, ka sīkākā informācija tika intensīvi meklēta arī internetā.
Liels prieks jau ir par to, ka dzemdību nodaļā ārsti neizdarīja spiedienu un nepiedāvāja atteikties no bērniņa. Zinot, ka daudzi tam gājuši cauri, es arī vienu brīdi domāju, ka mums arī piedāvās, bet paldies viņiem, nē! Jau par vienu problēmu mazāk!
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
