Laime attiecībās: kādus četrus etapus pārim jāizdzīvo  (1)

"Iedomājies, ka tu iegremdē roku ūdenī, kura temperatūra ir tāda pati kā ķermeņa temperatūra. Un pamirsti. Kaut kādā brīdī tu pārstāj just robežas. Kur beidzas āda un kur sākas ūdens... Lai atkal no jauna sajustu sevi, tev roka jāpakustina. Tieši tāpat ir attiecībās: kad mēs pamirstam, mēs pārstājam just sevi, viens otru, savas un otra cilvēka robežas. Bet tieši uz robežas jau arī atgadās visinteresantākais pārī, tur arī norisinās īstais kontakts. Un šajā brīdī divi cilvēki pa īstam var ieraudzīt savas līdzības un atšķirības. Viņi viens otram parāda sevi tādu, kādi viņi ir, nometot maskas un pārstājot aizstāvēties," psihologu veidotajā portālā "Psychologies" norāda geišstaltterapeite Anna Bokova.

Ilgajā cilvēces vēsturē par attiecībām ir izveidojies stereotips: lai izdzīvotu, izaudzinātu pēcnācējus, atrastu ēdienu, pajumti, kur patverties no negaisa un briesmām, vīrietim un sievietei jākļūst par vienu veselu. Sieviete nevarētu viena pati parūpēties par bērnu un sadabūt pārtiku.

Tagad ar to nevienu nepārsteigsi. Laiki ir mainījušies. Sievietei vīrietis nav nepieciešams, lai izdzīvotu. Partneriem nav nepieciešams saplūst vienā veselumā. Problēmas mūsdienu pāra attiecībās, kā reizi, rodas tajos brīžos, kad partneri, vēl vakar viens otram dedzīgi acīs skatoties, pēkšņi saskaras ar to, ka viņi ir atšķirīgi, katram ir savs "es".

"Un te nu daudzi neiztur. Tas patiesi ir bailīgi, ka otrs atšķiras no tevis paša. Tad kaut kas ir jāmaina, bet mainīt neko negribas – jauki būtu, ja viss būtu nemainīgs, tāpat kā iepriekš. Ir taču tik svarīgi saglabāt stabilitāti un konkrētību. Tāpēc, ka mūsu dzīvē jau tā ir daudz neparedzamību, viss pastāvīgi mainās. Mēs bieži nespējam uzturēt apgalvojumu, ka attiecības ir nepārtraukta otra cilvēka iepazīšana. Tā patiešām nav stabilitāte un neaizskaramība. Gaidīt to, tātad – būt ilūzijās," skaidro speciāliste attiecību lietās.

"Cilvēki uzvelk pirkstā laulības gredzenus un sāk spēlēt stereotipos: naudai jābūt vienā katlā, nekādu izklaižu atsevišķi, ja esam šķirti, tātad mani nemīl un man neuzticas," turpina Bokova.

Kāpēc mums ir tik ērti braukt pa ierasto taciņu? Kāds baidās no vientulības, kāds paliek bērnu dēļ, kāds naudas dēļ, reliģiozu apsvērumu dēļ, baidoties sagraut ģimenes tradīcijas ("Mūsu dzimtā visi ir dzīvojuši laimīgi kopā līdz sirmam vecumam").

Ļoti neliels skaits pāru paliek kopā tāpēc, ka partneri viens otru papildina, bagātina. Tāpēc laulība kā institūta savienība mūsdienās izmirst, uzskata Roberts un Rita Rezņiki, ģimenes geišstaltterapeiti no ASV, piedāvājot jaunu attiecību modeli. Pēc viņu domām, pārim obligāti jāizdzīvo četri attiecību etapi. Taču tas nenotiek tikai vienu reizi. Visa pāra dzīve ir nemitīga virzīšanās pa spirāli – no viena etapa uz citu.

"Pie manis bieži vēršas pāri, kuri ir iestrēguši vienā no etapiem. Vai buksē viens no partneriem. Ar pāra terapijas palīdzību viņi mācās pāriet nākamajā etapā. Un pats galvenais – viņi atzīst atšķirības vienam no otra un mācās tajā saredzēt patiesos resursus attīstībai," saka Bokova.

Tas ir laiks, kad partneri dzīvo un elpo vienā unisonā. Viņi ir līdzīgi un otrā saredz paši sevi. Šis ir tas periods, kas pasakās aprakstīts kā "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi". Bet, ja pasakas atainotu reālo dzīvi, tās nebūtu tik ļoti jautras. Tāpēc veselīgās attiecībās pasakainais periods – apvienošanās – neizbēgami mainīsies uz nākamo. Bieži tieši šajā periodā partneri sociālajos tīklos norāda savu attiecību statusu ar konkrēto cilvēku. "Kā likums, veselīgās attiecībās šis etaps noslēdzas attiecību otrā gada sākumā," uzskata Bokova.

Kādudien, aptuveni pēc gada, mēs pēkšņi pamanām, ka partneris nebūt nav lieliskais princis vai mīlīgā princesīte. Ka viņš nemaz tik ļoti nelīdzinās mums pašiem. Viņa atšķirības sāk kaitināt.

"Bieži partneri nepieņem šīs atšķirības. Viņi domā, ka tiks sagrautas viņu ģimenes, viņu svētlaimīgā saplūšana, un sāk cīnīties par varu. Viņi cenšas atbrīvoties no atšķirībām, cenšoties otru padarīt sev līdzīgu. Tieši šajā fāzē rodas pirmie konflikti – centieni atbrīvoties no atšķirībām," uzsver Bokova.

Ģimenes sistēma atrodas stresā. Un bieži šajā etapā tiek piedzīvots sabrukums. Un vienīgais veids, kā to pārdzīvot, pārim šķiet – šķirties. Partneriem neienāk prātā, ka ir iestājies viņiem svarīgs un nepieciešams posms – distancēšanās. Ir nepieciešams pareizi to izdzīvot, nereti palīgos iesaistot profesionāli, piemēram, ģimenes psihoterapeitu.

Partneri mācās no jauna apieties viens ar otra atšķirībām. Katram cilvēkam ir nepieciešama sava distance. Tas tāpēc, ka pasaulē, kas ir ārpus attiecībām, katram ir savi hobiji, komunikācija ar draugiem, darbs, jā, arī vientulība – tā mēs smeļamies jaunus iespaidus, ko ienesam pāra attiecībās. Un tas bagātina...

"Vienlīdz slikti ir tad, kad mēs vārāmies savā sulā, kā mēdz sacīt, un neļaujam partnerim gūt iespaidus ārpus pāra attiecībām, un kad mēs pārāk distancējamies, neatgriežoties atpakaļ," skaidro Bokova.

Tieši tad partneri bieži saka: "Mēs esam kļuvuši sveši, mums nav nekā kopīga – mēs liekamies gulēt dažādos laikos, mēs nepavisam nepavadām laiku kopā, mums nav par ko parunāt, mēs viens otram nepieskaramies".

Šajā etapā parādās mīlas trīsstūri, rodas aizvainojumi, un partneris var nebūt gatavs atkal atsākt tuvas, mīlestības pilnas attiecības. Ko darīt?

"Mums ir jāpieņem, ka visas dzīves laikā mēs iepazīsim viens otru. Kontakts ir tad, kad tu esi gatavs pastāstīt par sevi, kāds tu esi patiesībā, un neuztraukties, cik ļoti tu otram patiksi," norāda Bokova.

Šajā etapā mēs viens otram ļaujam būt pašiem. Šis ir periods, kad abi partneri atzīstas un iepazīstina otru ar savām atšķirībām – kad viens paziņo, cik ļoti viņam patīk izšūšana, bet otrs – ka viņam nepatīk makšķerēt.

"Ja sievai nepatīk futbols, bet viņa iet to skatīties, jo tas ir svarīgi vīram, un tā rezultātā cieš un dusmojas, tas nav kontakts. Tie ir centieni atpakaļgaitā atgriezties apvienošanās etapā, bez citu fāžu izdzīvošanas. Tā ir vēlme nodzēst atšķirības," uzsver speciāliste.

"Kopīgu interešu trūkums nebūt nenozīmē, ka pāra attiecības uzreiz ir sliktas un jāšķiras. Tieši pretēji! "Oi, skaties, cik daudz mums ir atšķirīgā, labāk iepazīsim viens otru labāk: es tev pastāstīšu, kas mani interesē, bet tu pastāsti, kas tevi". Lūk, šis ir kontakts! Kad mēs dalāmies ar sevi, pastāstot par sevi un to, ko esam ienesuši attiecībās no mūsu distancēšanās, ar ko vēlamies dalīties ar citiem," skaidro Bokova.

Te uzreiz jāpiebilst, ka runa nav par seksu. "Intimitāte – tas ir stāsts par uzticēšanos un drošību. Kad tu vari teikt, kāds tu esi, pat zinot, ka tevi par to var atgrūst. Tu otram cilvēkam uztici pats sevi. Un pat, ja viņš pateiks "nē", tas nenozīmē, ka viņš tevi nemīl, ka viņš ir kaut kāds sliktais... Kamēr partneri nav iepazīstinājuši viens ar otru tādus, kādi viņi patiesībā ir, nepadaloties atklātībā intimitātes fāzē, viņi nevar satuvināties pa īstam. Ir ļoti skumji, ka cilvēki distancēšanās etapā izšķiras, tā arī nedodot sev iespēju pamēģināt citu modeli," norāda speciāliste.

Svarīgi, kādā ģimenes dzīves etapā partneri vēršas pie speciālistiem: kad pārim var palīdzēt, bet varbūt jau tad, kad, diemžēl, tas jau ir neiespējami. Piemēram, kad atšķirības ir tik nepieņemamas, ka otra puse nav tādā stāvoklī, lai tās pieņemtu paša drošības dēļ. Tā bieži mēdz gadīties, ja vīram ir mīļākā, ar kuru viņš nav gatavs šķirties, vai arī otra ģimene. Sieva to nevar pieņem, tas viņai kategoriski neder.

"Viss ir ļoti individuāli. Vienam ir tāda vērtību sistēma, otram – cita. Un, lūk, viņi esot kontaktā, viens otru ar to iepazīstina, bet nav gatavi to pieņemt un pāriet pie intimitātes fāzes. Iespējams, vislabākais, ko viņi var darīt sevis un pāra attiecību labā, – izšķirties un atrast citu cilvēku ar tādu vērtību sistēmu, kas pašam ir daudz pieņemamāka," konstatē Bokova.

Kā uzskata eksperte, attiecību profilaksei būtu labi reizi piecos gados apmeklēt pāru terapiju, lai pārbaudītu – vai abi ejam pareizajā virzienā, kur patlaban atrodas mūsu robežas, kādā fāzē mēs atrodamies. Noslēgt terapiju ieteicams tad, kad vīrs vai sieva pie brokastu galda saka: "Kafija nav baudāma!", vienlaikus abi laulātie zina, ka runa ir tikai par kafiju un neko vairāk.

"Katoļu baznīcā ir tāda ceremonija, kad jaunlaulātie pie altāra katrs dodas ar savu sveci rokās, ko nodzēš pēc tam, kā tiek aizdedzināta viena kopīgā. Roberts un Rita piedāvā jaunu modeli, kad pāris aizdedzina kopīgu sveci, bet vienlaikus turpina degt arī tās sveces, kuras rokās ir karam no jaunlaulātajiem," stāsta Bokova. Viņasprāt, šī ir lieliska metafora harmoniskām attiecībām. Jo būt kopā nozīmē dejot pāra deju, kurā ir viss – gan apvienošanās emocijās, gan distancēšanās, gan kontakts un patiesa tuvība.