Arī Paula, līdzīgi kā Zanda, par auklīti strādājusi jau iepriekš – gan daudzbērnu ģimenē, gan Kapseļu ielas bērnunamā. Paguvusi arī studēt teoloģiju un žurnālistiku, pastrādāt mākslas galerijā, taču sapratusi, ka būt par auklīti pašlaik ir tas, kas viņu saista visvairāk. Paula teic, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo auklītes darba pieredzi strādāt fonda paspārnē ir citādi vien tāpēc, ka tā ir slimnīcas vide un jārēķinās, ka bērniem bieži vien pie rokas piestiprināti sistēmas "vadiņi". "Kad bērns skrien, tev ir jāpaspēj ātri pastumt līdzi statīvu. Protams, bērni ļoti daudz apzinās paši. Bet visādi citādi – bērni kā bērni. Uz jokiem, nebēdnībām tendēti," pasmejas Zanda.
Sākums gan ar jebkuru bērnu neesot viegls, jo ir bērni, kas pretojas domai, ka viņus uz stundu nāks pieskatīt auklīte, jo tas nozīmē – mamma vai tētis ies prom. Šobrīd gan mazie pacienti jau lielākoties apraduši un zina – ja pa palātas durvīm ienāk Zanda vai Paula, būs spēles, sarunas, rotaļas un kāda manta. Covid-19 apstākļos sarežģītāk ir arī tas, ka auklītes ir maskās un halātiņos, kas pirmajā mirklī bērniem liek domāt, ka ienācis dakteris. "Tas ir arī tas, ko bieži teicu bērniem: "Viss kārtībā, es neesmu daktere, es neko nesaprotu no tā, nebaidies no manis, man vienkārši ir maska," pastāsta Zanda. Auklītes var atpazīt pēc īpašiem krekliņiem, kurus radījusi māksliniece un uz kuriem attēlots bērns ar zelta retrīveru.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
