Februāra beigās mūžībā devās mans vectēvs. Viņš bija īsts cīnītājs, kurš, neskatoties uz neskaitāmi daudzām slimībām, savā 92 gadu vecumā izrādīja milzīgu dzīvotgribu. Kāds teiks – viņš taču nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu, nav ko pārdzīvot, citiem tāds nemaz nav dots. Lai gan ar prātu to apzinies, brīdim, kad saņemsi ziņu par otra aiziešanu, sagatavoties nav iespējams. Tieši pirms gada zemē guldīju otru vectēvu, tāpēc laikā, kad viņš jau bija slimnīcā, katru rītu modos ar trauksmi, jo nezināju, vai esmu gatava tik lielu sāpi izdzīvot vēlreiz.
Tajā laikā gadu dzīvoju Spānijā un jutos bezspēcīgāka nekā jebkad iepriekš. Savā ziņā pārmetu sev, ka neesmu mājās, nebiju viņam blakus, neturēju viņa roku un nestāstīju par laimīgajiem brīžiem, ko mēs kopā pieredzējām. "WhatsApp" nosūtīju vecākiem ziņu, kuru viņam atskaņot, taču tas arī bija viss. Jutos vainīga, ka nevaru arī morāli atbalstīt tuviniekus, kas iziet cauri grūtajam brīdim, jo fiziski esmu tik tālu... Varu vien zvanīt un teikt, ka domās esmu ar viņiem, paralēli cenšoties no attāluma izsērot viņa aiziešanu.
Šis bija laiks, kad pasauli aizvien vairāk pāršalca un pārsteidza ziņas par Covid-19. Finansiālais aspekts aizbraukt uz viņa bērēm bija viena lieta, taču, ņemot vērā ikdienas darba pienākumus un sarežģīto loģistiku, to nemaz nebija tik viegli saplānot (lai izlidotu jau pēc dažām dienām, bija nepieciešami trīs pārlidojumi). Taču otrā saistāma ar ziņām par iespējamu pandēmiju, vīrusu, kas tajā laikā vēl šķita kaut kas līdz galam nesaprasts un neizzināts. Sākumā domāju – es taču varu no viņa atvadīties attālināti. Iedegšu svecīti un domās būšu ar viņu. Taču, jo vairāk ar cilvēkiem runāju, jo vairāk sapratu, ka man tur ir jābūt klāt. Jāredz un jāsamierinās, ka viņa patiešām vairs nav ar mums, ka, ieejot viņa dzīvoklī, vairs neredzēšu savu vectēvu sēžam uz gultas, fanojot par "Rīgas Dinamo" vai ar omu skatoties kādu attiecību pārraidi.
Atmetu visus darbus pie malas un biju pilnībā pārliecināta, ka gribu un man vajag tur būt. Gan sevis dēļ, gan arī tādēļ, lai izrādītu viņam cieņu. Man vēl bija tā veiksme aizbraukt un atvadīties no vectēva, par ko būšu pateicīga līdz mūža galam, taču daudziem šī iespēja iet secen.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
