Pēc otrā bērniņa piedzimšanas Džasmīna Bouna centās izdzīvot pēcdzemdību depresijas periodu. Kā viņa skaidrojusi portālam "Bored Panda", viņa vienmēr dzīvē centusies atrast zinātniski un loģiski pareizāko ceļu, taču, pietuvojoties spēka izsīkumam, vairs īsti nespējusi izdarīt neko. "Es mēdzu līdz pēdējais detaļai plānot savas aktivitātes, ierobežot laiku pie viedierīcēm un katru brīvo brīdi izmantoju kā iespēju mācīties kaut ko jaunu. Pēcdzemdību depresijas laikā jutos, ka brienu cauri dubļiem vai grimstošajām smiltīm, taču no manis tiek sagaidīts, ka spēšu visu izdarīt, kā līdz šim."
Džasmīna jutusies salauzta, kas ietekmēja arī viņas pašvērtējumu. Viņa nejutās, ka būtu pelnījusi rūpēties par divām tik brīnišķīgām dzīvām radībām. Taču vienlaicīgi sievietei arī šķitis, ka viņa rīkojas egoistiski, vēloties no šīs lomas izbēgt. "Prātā turēju kaudzi negatīvu domu," stāsta Džasmīna, nenoliedzot, ka mēdza pārdomāt veidus, kā sev nodarīt pāri. Viņa atklāj, ka pirmos mēnešus bijis grūti dažādu iemeslu dēļ – gan izolētība, gan miega trūkums, gan arī vīramātes pēkšņais zaudējums. Džasmīna neuzskatīja, ka viņai varētu būt depresija. Viņai vienkārši šķita, ka bez jebkādām ierunām visiem sagādā vilšanos.
Laikam ejot, viņai tomēr izdevās izrauties no negatīvo domu un sajūtu apļa. Tagad divu bērnu mamma cenšas iedrošināt citas "ne-perfektās mammas" izlauzties no sabiedrības uzspiestajām normām un ļaut sev vaļu. Viens no paņēmieniem – ikdienišķu situāciju ilustrēšana. Caur saviem zīmējumiem māksliniece atklāj, ka šaubas tevi nepadara par sliktu mammu. Sieviete var arī justies vīlusies, bet aizvien būt laba mamma. Taču, kas svarīgāk par visu, viņa var izlauzties no sabiedrības uzliktās perfektās mammas tēla, justies brīva, bet joprojām būt lieliska mamma saviem mazajiem ķipariem.
"Mēs, mammas, tiekam bombardētas ar stāstiem par bērnu audzināšanu – sākot no "Google" un "Pinterest", beidzot ar perfektiem stāstiem internetā," teic Džasmīna. "Mēs ar draugiem pārrunājam visu par un ap bērniem, bet aizmirstām dalīties pārdomās un sajūtās, cik grūti ir būt vecākam. No mātes sagaida simtprocentīgu iesaisti vienmēr – viņai bērns jābaro, jāatvēl lielākā daļa sava laika, jāieliek visa enerģija bērna vajadzību apmierināšanā. Savstarpējā saikne ir zudusi, atbalsts tiek uzskatīts par vājuma pazīmi, bet depresīvas domas tiek traktētas kā egoisms un nepateicība."
Bouna uzskata, ka mūsdienu sabiedrībā mātes nesavtība tiek celta augstāk par visu, savukārt nosodīti tiek tie, kuri ar asarām acīs sauc palīgā. Viņasprāt, nesavtība šajā gadījumā jau pārklājas ar sevis nesaudzēšanu un sevis nicināšanu. "Mana mamma bija nesavtīga, taču es teiktu, ka viņa arī ienīda savu ķermeni, jutās nemīlēta. Viņa izmantoja sev pārmest par visu – kāpēc neiet uz randiņiem, nepievērš savam izskatam pietiekami daudz uzmanības. Viņa to mēdza pat darīt mūsu klātbūtnē."
Tieši tāpēc šobrīd māksliniece, tāpat kā daudzas citas sievietes, kas kļuvušas par mammām, cenšas, viņasprāt, nepareizo labot. Daudzi savu nu jau pieaugušā cilvēka dzīvi balsta uz traumām, nemaz īsti neapzinoties, ko to nepieciešams dziedēt, viņa uzskata. "Dīvaini, taču mana depresija lika man un ģimenei paskatīties uz lietām mūsu ikdienā, kas nebūt nepalīdz dzīvot. Mēs nospraudām robežas, gājām uz terapiju, kā arī beidzām viens no otra gaidīt kādas vispārpieņemtās rīcības vai domas."
Džasmīna savu audzināšanas piegājienu uzskata par "gana labu", taču nenoliedz, ka vēl aizvien ir daudz ko mācīties. Viņa uzsver, ka viens no veidiem, kā atbrīvoties no vainas sajūtas, ir svinēt un priecāties par mazajām uzvarām. "Tik ilgi, kamēr es iešu uz priekšu un mācīšos, ko nozīmē "būt vecākam", būšu gana laba mamma," viņa sacījusi.