Pametot Austriju, neko nezaudēju. Par atgriešanos Latvijā, sakot ardievas 'vienai no labākajām vietām pasaulē'

Pa Eiropas upēm

"Laikā, kad es aizbraucu, darba devēji bija gatavi maksāt vidēji 140 latus mēnesī par 160 stundām darba. Latvija vēl nekad nebija bijusi tik lēta. Es runāju angļu, krievu un vācu valodā, man bija vidējā profesionālā izglītība. Darbu ārzemēs sāku ar kruīza kuģiem – iekārtojos tur ar rekrutēšanas aģentūras starpniecību.

Pirmā valsts, kurp mani nosūtīja, bija Francija. No marta līdz decembrim kuģoju pa Ronas un Sonas upi. Tie bija septiņu dienu kruīzi no Francijas vidienes līdz Vidusjūrai. Strādāju nakts maiņās reģistratūrā. Bija grūti, jo uz kuģa nav brīvdienu – cik mēnešu uz kuģa, tik mēnešu bez brīvdienām, toties tas ir labākais veids, kā ātri sakrāt prāvu naudas summu."

Vēlāk jaunietis nonāca uz cita kuģa, kurš kursēja pa Donavu. Šis bija ilgākais kruīzs – no Amsterdamas līdz Melnajai jūrai cauri Nīderlandei, Vācijai, Austrijai, Slovākijai, Ungārijai, Rumānijai un Bulgārijai.

Pēc šī kruīza Klāvs saprata, ka viņam apnicis strādāt bez brīvdienām, un nolēma meklēt darbu Anglijā, jo viņam bija iespēja apmesties Londonā. Divu nedēļu laikā darbs bija rokā.

Ar CV izdrukām rokās apstaigājot vienu viesnīcu pēc otras, Klāvs kādā no tām tika uzaicināts uz darba pārrunām. Tomēr Londonas "laime" bija īsa – Anglijā viņš nostrādāja nedaudz ilgāk par pusgadu un vairāk negribēja šajā zemē palikt. Jaunietis atgriezās Latvijā, kā pats saka – uzelpot un nolemt, ko darīt tālāk.

"Anglijā man bija sajūta, ka lieki tērēju savu dārgo laiku transportā. Lai tiktu līdz darbam, man vajadzēja vismaz stundu vienā virzienā. Ja mana maiņa sākās pusseptiņos no rīta, kad metro vēl nekursē, man bija jābrauc ar četriem autobusiem un jātērē stunda un četrdesmit minūtes, kamēr ar metro brauciens prasītu vien 25 minūtes. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atklāšu, ka labāk jutos vāciski runājošajā pasaulē, Anglija un Austrija ir pilnīgi nesalīdzināmas! Dzīves līmenis Austrijā ir daudz augstāks. Anglijā dzīvošana ir ļoti dārga, bet algas nav nemaz tik lielas, ļoti liela nabadzība un noziedzība – regulāri dzirdēju par uzbrukumiem."

Atelpa Latvijā nebija ilga. Mistiskā veidā uz Latvijas tālruņa numuru, kas pusgadu bija atslēgts, pēkšņi Klāvu sazvanīja no vecās rekrutēšanas aģentūras un piedāvāja braukt uz Ameriku – darbs uz kuģa kruīzos pa Karību jūru. Klāvs piekrita un piecus mēnešus strādāja uz kruīza kuģiem, ceļojot no Floridas uz Meksiku, Hondurasu un Belizu.