Kādas jūtas tev būtu pret cilvēku, kurš tev pazemo, pagrūž uz trepēm, iznīcina tev dārgas lietas, sit un pat žņaudz? Leslijas Morganas Šteineres gadījumā tā bija mīlestība. Precīzāk – neprātīga mīlestība, kā viņa nosaukusi autobiogrāfisku grāmatu, kurā stāsta par četriem kopdzīves gadiem ar varmāku. Kādēļ viņas stāsts ir ne tikai par mīlestības iedabu, bet arī par sadzīves vardarbību? Parasti upuris savu mocītāju nepamet, jo baidās par sevi un saviem bērniem vai ir materiāli atkarīgs. Tomēr Leslija šo vardarbību pacieta nevis baiļu dēļ. Viņa ne tikai attaisnoja savu vīru, bet – nepārstāja viņu mīlēt.
Filozofe un kognitīvās neirobioloģijas speciāliste Berita Oskara Brogarda Leslijas Šteineres stāstu sauc par radikālu piemēru iracionālai mīlestībai. Jūtas, kas nereti ir pretrunā ne tikai veselajam saprātam, bet arī pašsaglabāšanās instinktam. Paralizē jūsu gribu, atslēdz spēju skaidri domāt. Leslijas gadījumā šis "neprāts" vardarbīga vīra dēļ balansēja uz īstas psihozes robežas. Vai atceraties Selestas stāstu seriālā "Lielie mazie meli"? Iracionāla mīlestība ne vienmēr nonāk līdz tādām galējībām. Tās izpausmju spektrs ir daudz plašāks. Kad "mīlestības vārdā" ziedojat savus vaļaspriekus, karjeru, draugus, maināt imidžu, rīkojaties pret saviem principiem, – tā arī ir iracionālā mīlestība. Pat, ja netiec fiziski ietekmēts, tu izjūti psiholoģisko spiedienu un iekšējais diskomforts nemitīgi pastiprinās. Nodarītā kaitējuma pakāpe var būt dažāda, tomēr būtība nemainās – tu zaudē tiesības rūpēties par savām interesēm.
Vaicāsiet: ja iracionāla mīlestība ir pretrunā ar mūsu interesēm, kādēļ mēs to padarām par kultu, slavinām mākslā kā "lielu jūtu" etalonu, uzskatām, ka tā ir skaista un elpu aizgrābjoša, sapņojam tādu piedzīvot? Kādēļ mēs atzīstam racionālismu it visur, izņemot mīlestību? Šis savādais izvēlīgums rosina domāt, ka iracionālā mīlestība, iespējams, nav nemaz tik iracionāla.
Grāmatā "Why Think? The Evolution of the Rational Mind" ("Kādēļ domāt? Racionāla prāta evolūcija") mūsdienu kanādiešu filozofs Ronalds de Souza skaidro: jūtas saucam par iracionālām, ja to iekšējie iemesli no mums tiek slēpti. Tipisks piemērs – fobija. Bailes no pelēm šķiet bezjēdzīgas, jo realitātē peles mūs neapdraud. Tomēr tam ir jēga, ja redzi, ka aiz bailēm slēpjas pilnīgi reāla trauksmes sajūta, kas saistīta, piemēram, ar psihisku traumu. Ne velti Brogarda savas grāmatas "Romantiskā mīlestība" epigrāfā citē Nīči: "Mīlestībā vienmēr ir daļiņa neprāta. Taču arī neprātā vienmēr ir saprāta grauds." Mīlestībā šis grauds ir neiroķīmija.
Leslijas Šteineres autobiogrāfijā neprātīgā mīlestība ir kā nolādēts aplis, kurā riņķo kontrastējoši pārdzīvojumi: depresija – mēģinājums atbrīvoties – abstinence – attaisnojumu meklēšana, lai atjaunotu attiecības – atkalsavienošanās – eiforija – sava bezspēka apzināšanās – depresija. Vai tas neko jums neatgādina? Protams – narkotiku atkarību!
Neirobioloģiskie pētījumi rāda, ka iemīlēšanās uz mums iedarbojas kā kokaīns. Antropoloģe Helēna Fišere 2005. gadā pirmo reizi magnētiskajā rezonansē skenēja smadzenes 2500 iemīlējušiem cilvēkiem. Viņa atklāja, ka pietiek ar ieskatīšanos mīļotā fotogrāfijā, lai centrālo nervu sistēmu pārpludinātu jaudīgi neirotransmiteri. Noradrenalīns, kas izraisa enerģijas uzplūdus un nomāc bailes. Serotonīns, kas pastiprina apmierinājuma sajūtu un atslēdz par kritisko domāšanu atbildīgo neironu mehānismu. Un dopamīns, ko nereti dēvē par baudas hormonu. Galvenās bioķīmiskās izmaiņas novērotas tajās smadzeņu struktūrās, kas veido tā dēvēto atalgojuma jeb dopamīnerģisko mezolimpisko sistēmu (šis kopums darbojas kā barometrs, norādot cilvēka fizisko un psiholoģisko stāvokli).
To, ka mīlas eiforija līdzīga efektam, ko izraisa kokaīns vai alkohols, apliecina daudzi pētījumi. Bet vislabāk – kāds amizants, 2012. gadā Kalifornijas universitātē noticis eksperiments. Zinātnieki laboratorijā sarīkoja alkohola ballīti augļu mušiņām. Tajā mātīšu atraidītie tēviņi izdzēra četras reizes vairāk alkohola nekā viņu veiksmīgākie konkurenti. "Alternatīvs veids, kā stimulēt to pašu atalgojuma centru," komentē Hārvardas psihologs un mīlestības pētnieks Ričards Švarcs.
Kādā veidā iemīlēšanās pārvēršas par patoloģisku atkarību? Gluži tāpat, kā lietojot narkotikas, smadzenes ar laiku zaudē jutīgumu pret bioķīmisko stimulāciju. Atliek vien samierināties ar sajūtu notrulināšanos vai arī palielināt devu, raksta Berita Oskara Brogarda. Neprātīgā mīlestība, kurā mīla mijas ar naidu, maigums ar agresiju, absolūta uzticēšanās ar izmisumu, – tā ir sava veida simulācija iemīlēšanās pirmajam posmam, kad mīlestība vēl nav iegājusi stabilā fāzē un viss balstās uz spēcīgiem emociju kontrastiem. Mēs vienkārši uzsēžamies uz neprātīgās mīlestības. Aiz "romantikas" un "augstu jūtu" izkārtnes slēpjas banāla atkarība.
Kā izvairīties no šīs atkarības? Brogarda iesaka mainīt savu attieksmi pret mīlestību. Kontrole un mīlestība ir savāds pāris? Ja vien mīlestību uztver kā ārējo spēku, kas mūs pakļauj sev. Patiesībā mīlestība dzimst un dzīvo mūsos. Tā ir viena no mūsu emocijām, sarežģīta, kompleksa, bet būtībā – tāda pati kā visas pārējās. Bet tas nozīmē, ka iespējams iemācīties to kontrolēt gluži tāpat kā iracionālās bailes un fobijas.
Pirmie zinātniskie pierādījumi tam, ka mēs esam spējīgi apzināti regulēt savas mīlestības un veselīgu attiecību intensitāti, jau pastāv. Pētījumā ar pilnīgi neromantisku nosaukumu "Romantisku jūtu regulēšana" tā dalībniekiem zinātnieki piedāvāja aplūkot tagadējā vai bijušā partnera fotogrāfiju un vispirms koncentrēties uz pozitīvajām, bet pēc tam – negatīvajām īpašībām. Lai gan visi dalībnieki pirms eksperimenta apgalvoja, ka mīlestību nevar kontrolēt, elektroencefalogrammas rezultāti rādīja, ka pirmajā gadījumā viņi dažās sekundēs pastiprināja, otrajā gadījumā – vājināja savas jūtas pret partneri.
Kā šīs zināšanas pielietot praksē? Brogarda nosauc trīs galvenās iemaņas:
apzināšanās: "iracionāla" sajūta, kam gluži kā aisbergam vienmēr ir sava zemūdens daļa. Aiz pārspīlētas mīlestības bieži vien slēpjas neapzināts naids – aizvainojums pret partneri par visiem zaudējumiem, ko ciešat viņa mīlestības dēļ. Jo vairāk naids tiek apspiests, jo jaudīgāks pretsvars nepieciešams, lai noturētu to "zem ūdens". Tā pašrocīgi tiek attīstīta hipertrofēta mīlestība.
Objektivitāte: kad mēs esam neprātīgi iemīlējušies, mēs pieveram acis uz taisnību vai pakļaujam to bargai cenzūrai. Reālistiskā mīlestība paredz mīļotā cilvēka adekvātu uztveršanu, bez ilūzijām un pašapmāna, neizslēdzot kritiku. Tajā ir vieta ideāliem, bet ne nesasniedzamiem mērķiem. Tā netraucē saskatīt, kur beidzas jūsu intereses un sākas zaudējumi.
Rūpes par sevi: pat ja ar partneri esat ļoti tuvi, dari kaut ko bez viņa, pavadi laiku ar citiem cilvēkiem, veido plānus, kuros vieta ir tikai tev. Atceries par savām interesēm un uzlūko sevi attiecībās kā patstāvīgu personību. Tas nav egoisms, tas ir obligāts nosacījums laimei.
Bet ko darīt, ja atkarība jau attīstījusies? To pašu, ko ar jebkuru citu atkarību! Brogarda iesaka kognitīvi biheiviorālo terapiju. Bet galvenais nosacījums, kā izārstēties no atkarības, – atteikties no tā, kas to izraisa. "Ir situācijas, kurās vajag izšķirties par kaut ko nepatīkamu, lai galu galā tev kļūtu labāk," raksta speciāliste. "Reizēm tā ir kolonoskopija vai zobārsta apmeklējums, bet reizēm – šķiršanās no kāda, ko neprātīgi mīli." Leslija Šteinere pieņēma lēmumu. Tagad viņa ir pasaulslavena grāmatu autore, populāra lektore un vienkārši brīvs cilvēks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!