"Atrast laiku sev ir jāiemācās. Sākumā es to nepratu, taču, paliekot vienai ar bērniem, sāku mācīties dzīvot no jauna. Pats svarīgākais ir zināt, ko tu vēlies darīt savā brīvajā laikā un kas tev palīdz un nomierina," atklāj Jana. Stāstot par to, kā izskatās viņas ikdiena, māmiņa aizdomājas – no pirmā acu uzmetiena šis ātrais un dinamiskais darba dienas skrējiens varētu līdzināties ne viena vien vecāka ikdienai, taču, ģimenē augot bērniem ar kustību traucējumiem, ierastajā rutīnā laiks jāparedz arī daudzām citām papildu lietām. Abiem Janas dvīņiem ir invaliditāte – viens dēliņš piedzimis ar bērnu cerebrālo trieku, bet otrs ikdienā pārvietojas ar kājas protēzi.
"Darba nedēļās mans brīvais laiks sākas diennakts agrajās stundās – no pulksten 5.00 līdz 6.30. Šo laiku izmantoju, lai dotos rīta skrējienā un pavadītu laiku ar sevi. Atgriežoties mājās, sakopjos un modinu bērnus. Celšanās no rīta mēdz būt laikietilpīga. Ja viens spēj saģērbties pats, otru jāģērbj man," par ikdienas gaitām stāsta Jana. Pabrokastojot, bērni parasti tiek vesti uz skolu, taču tas, kā līdz skolai nokļūt, ģimenei atkarīgs ne vien no laikapstākļiem, bet arī puiku pašsajūtas. "Katru rītu jāsaprot, vai mazajam pietiek spēka līdz skolai aiziet ar kājām. Savukārt skolā sākas nākamais posms – lai gan šobrīd vecākus drošības apsvērumu dēļ iekšā nelaiž, man ar asistenti ir nepieciešams doties līdzi puikām, lai palīdzētu viņiem noģērbties. Tikai tad varu doties savās darba gaitās," stāsta Jana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
