Beidzas pāris, bet ne vecāki. Kā pasargāt bērnu šķiršanās laikā

Ideālā gadījumā vecāki dzīvo kopā un ģimene neizjūk, kas nozīmē, ka no bērna traumēšanas var izvairīties, norāda psihoterapeite Inese Putniece. Reālajā dzīvē gan ne vienmēr tā notiek, tomēr spēja pieklājīgi un cieņpilni šķirties, pēc Putnieces skaidrojuma, korelē ar cilvēka personības briedumu. Tālāk lasi speciālistu skaidrojumu par to, kā paziņot bērnam, ka vecāki šķiras, lai šāda dzīves pagrieziena atklāšana ne tikai būtu saudzīga bērnam, bet arī pašiem pieaugušajiem, kuri izlēmuši vairs nebūt pāris.

Viena būtiska ziņa, ko vecākiem nodot bērniem, ir tas, ka viņi joprojām bērnus mīl, turpinās tikties, pavadīt kopā laiku un no viņu dzīves nepazudīs, uzsver Iveta Upeniece. "Pamatdoma vienmēr ir – mēs varam beigties kā pāris, bet mēs nekad nevaram beigties kā vecāki. Arī tad, ja bērni pieaug, arī tad, ja, piemēram, bērns nomirst, mēs paliekam vecāki, jo tas fakts nekad nemainīsies," paskaidro psihoterapijas speciāliste Inese Putniece. Vecāku lomu šķirtās attiecības gan ir jāprot sabalansēt – lai gan pāris ir noslēdzies, diviem pieaugušajiem joprojām jārūpējas par bērnu, it īpaši tad, ja bērns ir tādā vecumā, kad pie viena vai otra vecāka nevar doties patstāvīgi.

Mūsdienu realitāte gan ir tāda, ka bērns pēc šķiršanās visbiežāk dzīvo kopā ar māti, bet tētis sākumā pieslēdzas vairāk, bet ar laiku tikšanās reizes kļūst arvien retākas, līdz tā ir ciemošanās reizi mēnesī, kuru bērns aizvada vienās izklaidēs, cenšoties kompensēt zaudēto laiku. "Pie vecāka neciemojas, tas ir absurds pašos pamatos, un arī šis ir scenārijs, no kura jāizvairās. Nevar būt tā, ka bērns brauc pie tēta divreiz mēnesī un tad uzdzīvo un izklaidējas, bet mamma dara ikdienas darbu pārējo laiku. Bērnam rodas sajūta, ka ar tēti vienmēr ir forši, bet ar mammu grūti, jo viņa liek mācīties, tīrīt zobus, un, esot ar tēti, bērns neko tādu var nedarīt, vai otrādi," nevēlamā scenārija piemēru sniedz Inese Putniece.