Foto: Shutterstock
Mazās Annas vecāki kādu dienu paņēma meiteni pie rokas, apsēdināja starp abiem dīvānā un mierīgā, nosvērtā balsī teica, cik ļoti viņu mīl, taču ģimenē gaidāmas pārmaiņas – mamma ar tēti šķirsies. Vecāki uz visiem Annas jautājumiem atbildēja bez aizķeršanās, ar mīlestību un pietāti. Savukārt citviet desmitgadīgais Roberts jau mēnesi ik pārdienas klausījās aiz savas istabas durvīm, kā viņa tēvs kliedz uz māti, ka pie tādas trakas fūrijas vairs nevienu dienu nedzīvos, prom ejot aizcērtot durvis tā, ka norīb viss dzīvoklis. Varam tikai minēt, kurš no abiem bērniem šķiršanās procesā tiks raustīts caur tiesas gaiteņiem, bet kurš pēc šķiršanās nepazaudēs vienu vecāku pavisam. Tas ir traumējošs process, taču ar emocionāli stabilu pieeju bērnus šķiršanās laikā var pasaudzēt.

Ideālā gadījumā vecāki dzīvo kopā un ģimene neizjūk, kas nozīmē, ka no bērna traumēšanas var izvairīties, norāda psihoterapeite Inese Putniece. Reālajā dzīvē gan ne vienmēr tā notiek, tomēr spēja pieklājīgi un cieņpilni šķirties, pēc Putnieces skaidrojuma, korelē ar cilvēka personības briedumu. Tālāk lasi speciālistu skaidrojumu par to, kā paziņot bērnam, ka vecāki šķiras, lai šāda dzīves pagrieziena atklāšana ne tikai būtu saudzīga bērnam, bet arī pašiem pieaugušajiem, kuri izlēmuši vairs nebūt pāris.

Viena būtiska ziņa, ko vecākiem nodot bērniem, ir tas, ka viņi joprojām bērnus mīl, turpinās tikties, pavadīt kopā laiku un no viņu dzīves nepazudīs, uzsver Iveta Upeniece. "Pamatdoma vienmēr ir – mēs varam beigties kā pāris, bet mēs nekad nevaram beigties kā vecāki. Arī tad, ja bērni pieaug, arī tad, ja, piemēram, bērns nomirst, mēs paliekam vecāki, jo tas fakts nekad nemainīsies," paskaidro psihoterapijas speciāliste Inese Putniece. Vecāku lomu šķirtās attiecības gan ir jāprot sabalansēt – lai gan pāris ir noslēdzies, diviem pieaugušajiem joprojām jārūpējas par bērnu, it īpaši tad, ja bērns ir tādā vecumā, kad pie viena vai otra vecāka nevar doties patstāvīgi.

Mūsdienu realitāte gan ir tāda, ka bērns pēc šķiršanās visbiežāk dzīvo kopā ar māti, bet tētis sākumā pieslēdzas vairāk, bet ar laiku tikšanās reizes kļūst arvien retākas, līdz tā ir ciemošanās reizi mēnesī, kuru bērns aizvada vienās izklaidēs, cenšoties kompensēt zaudēto laiku. "Pie vecāka neciemojas, tas ir absurds pašos pamatos, un arī šis ir scenārijs, no kura jāizvairās. Nevar būt tā, ka bērns brauc pie tēta divreiz mēnesī un tad uzdzīvo un izklaidējas, bet mamma dara ikdienas darbu pārējo laiku. Bērnam rodas sajūta, ka ar tēti vienmēr ir forši, bet ar mammu grūti, jo viņa liek mācīties, tīrīt zobus, un, esot ar tēti, bērns neko tādu var nedarīt, vai otrādi," nevēlamā scenārija piemēru sniedz Inese Putniece. 

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!