Bērns nav vecāka pagarinājums. Kā gudri palīdzēt bērnam karjeras veidošanā

Par to, kā bērnam pieņemt lēmumus karjeras veidošanā, kāpēc svarīgi ieklausīties vecāku, skolotāju, karjeras konsultantu, ģimenes locekļu un līdzcilvēku viedokļos un kā to darīt, plaši tiek spriests arī ikgadējā Karjeras nedēļā, kas no 26. līdz 30. oktobrim notiek visā Latvijā gan tiešsaistē, gan klātienē ar saukli "Klau! Sadzirdi savas iespējas".

Būtiska kļūda, ko nereti pieļauj vecāki un kas skar arī karjeru, – pārspīlē savu lomu bērna audzināšanā. Tiek maldīgi pieņemts, ka vecāki var ietekmēt pilnīgi visu bērna dzīvi. Vecāki seko, piedalās, iesaistās, risina bērna problēmas un ļoti pārdzīvo, ja kaut kas nesanāk pēc viņu iecerēm. Šādu audzināšanas modeli pavada augsta vecāku trauksme un bažas, ka kaut kas var tikt izdarīts nepareizi. Pret bērnu tiek vērstas augstas gaidas un prasības sekot vecāku iezīmētajam ceļam. Tas nokauj bērna pašiniciatīvu un audzina bērnu, kas nav gatavs pieņemt lēmumus un pats veidot savu dzīvi. Vecākiem ir jāsaprot, ka bērns ir neatkarīga personība, kam ir tiesības uz savu viedokli un rīcību.

To, cik veiksmīgi izveidosies cilvēka karjera dzīves laikā, ietekmē vairāki faktori, un daļu no tiem ietekmēt ir arī vecāku ziņā. Būtiskākie ir šādi:

Kādas kļūdas vecāki mēdz pieļaut bērna karjeras jautājumos? Bieži vecākiem ir skaidrs priekšstats par to, kas bērniem būtu jādara. Varbūt vecāki paši dzīvē nav realizējušies un uzskata, ka bērns būs tas, kurš šos sapņus piepildīs viņu vietā. Ir skumji, ja vecāks neredz bērnā personību, bet savu pagarinājumu vai piemēru teorijas grāmatā. Pēdējā laikā populāra ir arī otra galējība, proti, vecāki pārspīlēti izmanto liberālās audzināšanas metodes un vispār nepalīdz bērnam, neizsaka viedokli, nedodot iespējas drošā vidē attīstīt savas spējas. Bērns bez atbalsta tiek iemests lielajā dzīves skolā. Iespējams, šādi vecāki paši netiek galā ar savu dzīvi, ir pārāk aizņemti ar karjeru, attiecībām un vienkārši nespēj iejusties bērna situācijā – kā viņš jūtas, kāds atbalsts viņam vajadzīgs. Doma, ka jāļauj bērnam pašam ar visu tikt galā, nereti ir racionalizācija – vecāki attaisno savu nespēju tikt galā ar bērna audzināšanu. Iespējams, šie vecāki paši ir saskārušies ar uzstājīgu vecāku viedokli savā bērnībā un nevēlas, lai viņu bērni piedzīvo to pašu.

Vienlaikus vērojama tendence, ka pieaug plaisa starp ļoti labi dzīvei sagatavotiem vecāku bērniem un bērniem, kuru vecākiem nerūp vai viņi neprot palīdzēt, un bērni tāpēc ir apmulsuši un īsti nezina, ko iesākt ar savu dzīvi.

Ir bērni, kas labprāt pieņem vecāku ietekmi, un ir bērni, kas no tās apzināti vairās un iet izteikti savu ceļu, tostarp arī karjeras jautājumos. Kā to vecākiem pieņemt, rīkoties? Ja bērns izteikti noraida padomus, principiāli ko mainīt var būt grūti. Kaut kādā mērā vecākiem ir jāsamierinās ar esošo situāciju. Taču tas nenozīmē, ka nevar darīt neko. Jāsaprot iespēju robežas un jāatrod veids, kā neuzbrūkošā veidā bērnam izskaidrot iespējas, apzinoties, ka gala lēmums pieder bērnam pašam. Vecāki noteikti var atbalstīt bērnu arī tādās izvēlēs, kam personīgi līdz galam nepiekrīt, kas ir daudz veselīgāk, nekā vispār norobežoties no bērna.

Bērni šodien attīsta un izkopj ļoti daudz un dažādus talantus, izmēģina visādas iespējas. Ir jaunieši, kam ļoti labi padodas viss un nav sajūta, ko īsti dzīvē gribētos darīt. Kā vecāki šādā situācijā var palīdzēt? Latvijā, atšķirībā, piemēram, no ASV, bieži esam ļoti pieticīgi, nevēlamies izcelties, parādīt pārākumu, sasniegumus. To mēdz uzskatīt par negatīvu personības iezīmi, kas reizēm noved pie tā, ka cilvēks baidās sevi izpaust, nepietiekami novērtē savas spējas.

Gadījumā, ja viss padodas, tā noteikti ir pazīme, ka cilvēks ir talantīgs, un, iespējams, viņam pašam un vecākiem nevajadzētu baidīties izvirzīt augstākus mērķus. Talantīgi cilvēki viegli mēdz pielāgoties dažādām situācijām un reizēm tāpēc viegli var pazaudēt saikni ar savām dziļākajām vajadzībām. Ieteiktu šādā brīdī pajautāt – kas man personīgi patīk, kas mani aizrauj, rada prieku un aizrautību. Nevis analizēt, kas sanāk, padodas, bet tieši – kas sniedz emocionālu piepildījumu, gandarījumu. Jo mēdz būt, ka sanāk un padodas viss, bet prieka par darīto nav. Ar šādu bezprieka pieeju 10 gadus uz sasniegumu viļņa spējīgs cilvēks profesijā var "izvilkt", bet tālāk ir ļoti paaugstināts risks piedzīvot izdegšanu. Tāpēc iespēju robežās vēlams plānot karjeru nevis vienā ļoti specifiskā jomā, bet tādā, kas sazarojas un kurā ir iespējams, papildus izglītojoties, atrast dažādus aizraujošus darbības un izaugsmes virzienus.

Vecākiem jāpatur prātā, ka ar īpašu talantu kādā jomā nepiedzimst. Visbiežāk talantīgu cilvēku veido vairāku faktoru kopums, kam pamatā ir vispārējās kognitīvās jeb izziņas spējas un liels ieguldītais darbs. Ir jābūt ļoti lielai interesei par kādu jomu, atbalstam no apkārtējās vides – ģimenes, skolas, kas sekmē vēlmi šo talantu attīstīt.