Mums pieaugot, tāpat paliekam neredzamām saitēm saistīti ar vistuvāko cilvēku – māti. Kāds pieaugušo dzīvē sev līdzi paņem pastāvīgu viņas mīlestības un siltuma plūdumu, bet kāds cits – vārdos neizteiktu aizvainojumu un sāpes, kuras traucē uzticēties cilvēkiem un veidot ar viņiem tuvas attiecības. Vai kļūs vieglāk, ja par savām jūtām pastāstīsi mātei?
Par to portālā "Psychologies" viedoklī dalās psihoterapeite Veronika Stepanova.
"Mamma vienmēr ar mani bija stingra, kritizēja par jebkuru kļūdu. Ja dienasgrāmatā ielavījās labas, ne teicamas atzīmes, teica, ka es nākotnē mazgāšu tualetes stacijā. Nemitīgi salīdzināja mani ar citiem bērniem, lika saprast, ka viņas labestību es varu iegūt vien apmaiņā pret nevainojamu rezultātu. Un arī tādā gadījumā nelutināja ar savu uzmanību. Neatceros, ka viņa mani kaut kad būtu apskāvusi, skūpstījusi, centusies kaut kā uzmundrināt. Viņa līdz šim brīdim manī uztur vainas sajūtu: dzīvoju ar sajūtu, ka par viņu slikti rūpējos. Attiecības ar viņu vēl bērnībā pārvērtas slazdā, un tas mani ieradināja dzīvi uztvert kā smagu pārbaudījumu, baidīties no priecīgiem brīžiem, izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem jūtos laimīga. Iespējams, saruna ar viņu palīdzētu novelt no sirds šo nastu?" pēc speciālista padoma taujā Olga, nu jau pieaugusi sieviete.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
