Citvalodu personvārdu atveide latviešu valodā: 21. gadsimta izaicinājumi  (13)

Ar šo valodas īpatnību latviešu valoda atšķiras no angļu, franču un daudzām citām Eiropas valodām ar latīņu alfabēta rakstību, kurās citvalodu īpašvārdu atveide, transkribējot īpašvārdu oriģinālrakstību, ir samērā reti sastopama parādība.

Tā ir ilggadēja un unikāla valodas tradīcija, un pirmais par šiem atveides principiem savulaik rakstīja publicists un dzejnieks Juris Alunāns, kurš arī izvirzīja fonētisko atveides principu kā galveno, atveidojot īpašvārdus tikai ar latviešu valodas burtiem: "Vispirms runāšu par tādiem svešiem vārdiem, kas cilvēkus, pilsētas un tautas apzīmē. Pie šiem vārdiem vērā jāliek, ka viņus latviski tāpat raksta, kā tos svešās valodās izrunā." J. Alunāns arī ieteicis latviešu valodas galotņu pielikšanu un oriģinālrakstību iekavās, vismaz gadījumos, kad vārds ir nelokāms.

1999. gadā tika pieņemts Latvijas Republikas "Valsts valodas likums", kas nosaka personvārdu atveidi saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un atbilstoši literārās valodas normām. Citvalodu personvārdu lietojumu reglamentē Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 "Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju".

Latviešu valodas atveides principu ņem vērā arī Google meklētājprogramma un Vikipēdija. Arī Google tulkotāja algoritmā ir iestrādāti atveides principi, taču tie ne vienmēr darbojas.

Citvalodu īpašvārdi ir jautājums, par ko pēdējos gados Latvijas iedzīvotāji un Latvijā iebraukušie ārzemnieki runā diezgan bieži, jo īpaši saistībā ar globalizāciju, pārvietošanās brīvību, informācijas pieejamību, daudzvalodību, kontaktvalodu ietekmi un aktīvu dažādu valodu runātāju saskarsmi.

Paradoksāli, bet neapmierinātību izraisa gan citvalodu īpašvārdu atveide, gan to atveides trūkums, jo, lai gan atveide ir daļa no valodas sistēmas, tā skar tādu jūtīgu tēmu kā cilvēka vārds. Valodnieks Snorre Karkonens-Svensons min, ka mēs daudz sāpīgāk uztveram to, ka vārds tiek nepareizi pierakstīts, nevis, kad tas tiek nepareizi izrunāts. Emociju uzplūdā varam aizmirst, ka vārds un uzvārds pieder valodas sistēmai kopumā, nevis mums.

Rodas pārpratumi, kad vienā dokumentā ir rakstīts viens personvārda atveidojums, bet citā dokumentā – cits, kaut gan runa ir par vienu un to pašu cilvēku, kuram var nākties saskarties ar dažādiem sarežģījumiem valsts iestādēs, organizācijās vai, piemēram, dodoties uz ārvalstīm, kur nepieciešama vīza. Atveides jautājums ietekmē ģimenes, un ļoti labi saprotu visus, kurus tas ir skāris.

Sarežģījumi var rasties arī tulkošanas laikā, jo īpaši, kad dažādus dokumentus tulko vairāki tulkotāji un tajos minētais personvārds ir pārtulkots atšķirīgi pēc katra izpratnes. Tā var notikt, piemēram, ja angļu valodas dokumentā ir čehu personvārds, bet angļu-latviešu tulkotājs nav informēts par čehu personvārdu atveides principiem vai arī tekstā trūkst diakritisko zīmju. Turklāt laika gaitā personvārdu atveidē ir bijis daudz nekonsekvences, vērojama arī dažādu starpniekvalodu ietekme.

Reizēm Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji uzskata, ka viņu vārdu un uzvārdu atveide pēc latviešu valodā sen pieņemtiem noteikumiem ir rupja iejaukšanās privātajā dzīvē, tāpēc vēršas tiesā. Sabiedrībā plašu rezonansi guvušas vairākas lietas, un par kādu nesenu strīdus jautājumu var izlasīt šajā rakstā.

"Valodas aģentūra kropļo mūsu pašu valodas personvārdus, atņemot tiem nozīmi un pataisot par izsmieklu", "latviskot citvalodu īpašvārdus ir barbarisms", "runāsim un rakstīsim, lai saprot Eiropā", "tā galotņu pielikšana, ir pilnīgi aPsurda" (rakstība saglabāta – autores piez.) un tamlīdzīgi izteikumi ir dzirdami bieži.

Jānorāda, ka arī valodām, kas saglabā oriģinālrakstību, ir savas problēmas, galvenokārt – oriģinālrakstības nepareiza izruna, tādēļ tiek izdoti īpaši izrunas norādījumi (televīzijas un radioraidījumu vadītajiem u. c.), piemēram, čehu valodā. Valodnieks Jēkabs Dravnieks savulaik trāpīgi teicis, ka latviešu valodā jālieto tikai mūsu alfabēta burti, jo "visas pasaules alfabētus mēs nevaram savējā sabāzt".

Aicinu meklēt risinājumu un salāgot savas un valodas intereses, rast zelta vidusceļu. Rosinu domāt par iespējamo uzvārda maiņu uz citvalodu cilmes uzvārdu vai par jaunā ģimenes locekļa vārda izvēli jau laikus, noskaidrot tā atveides variantus, pārliecinoties, ka pasē ir norādīta arī oriģinālrakstība, paredzēt iespējamos sarežģījumus, pieprasīt vajadzīgās izziņas, sazināties ar atbildīgajam iestādēm, nepieciešamības gadījumā konsultēties Latviešu valodas aģentūrā. Risinājumu noteikti var atrast.

Valodnieks prof. Juris Baldunčiks raksta: "Apkopojot citvalodu īpašvārdu atveides jau pietiekami ilgo vēsturi un raksturojot šodienas stāvokli, šķiet, var iztikt ar vienu secinājumu. Ja latviešu literāro valodu iztēlojamies kā ūdenskrātuvi, kurā ietek apkaimes ģeogrāfiskie, sociālie, profesionālie, poētiskie un citi strautiņi un upītes, tad svešās valodas un to īpašvārdi ir kā jūra, ko no ūdenskrātuves atdala slūžas. Slūžas ir pavērtas saprāta robežās, lai veidotos kontakts ar jūru, bet saglabātos pietiekami zems sāļuma līmenis. Ja atvērsim slūžas par daudz, jūra plūdīs iekšā tik strauji, ka diezgan ātri izlauzīs slūžas. Un tad tā vairs nebūs relatīvi neatkarīga ūdenskrātuve, bet lielās jūras mazs līcītis."

Vai šī unikālā valodas tradīcija izdzīvos? Kā rakstīsim pēc desmit gadiem? To rādīs laiks. Šķiet, ka lielā mērā arī latviešu valodas nākotni noteiks tas, kā beigsies spraigā diskusija Lietuvā. Jau šobrīd tur nesaistītā tekstā (ja personvārds nav teikumā), piemēram, uz grāmatas vāka, pasākuma nosaukumā ir atļauts neatveidot un paturēt oriģinālrakstību.

Iepriekš Lietuvā bija aktuāls jautājums par poļu uzvārdu rakstību Lietuvā izdotos personu apliecinošos dokumentos (galvenokārt par burtu "W" lietuviešu alfabētā).

Nākotnes attīstību var ietekmēt arī tie Latvijas iedzīvotāju konstruktīvie argumenti, kuri atveides dēļ saskaras ar sarežģījumiem.

Protams, jebkuru izņēmumu ieviešana var kļūt par precedentu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt valodas sistēmu, tāpēc tie ir rūpīgi jāizvērtē un jāreglamentē, informējot visas iesaistītās puses. Burti nav tikai burti. Vienā brīdī varam attapties pie teikuma: "Es iedevu islandiešu autora Sigurðardóttir grāmatu Řeháček, lai viņš to iedotu māsai Genevieve."

Noderīgi rīki un avoti:

Ja Tevi vai tuviniekus ir skāris personvārdu atveides process Latvijā, ļoti priecāšos to uzzināt. Īpašvārdu atveidi pētu Ventspils Augstskolā, kur rakstu disertāciju par rietumslāvu (čehu, poļu, slovāku) īpašvārdu atveidi latviešu valodā, taču interesējos arī par atveidi no citām valodām un metodoloģiju vispār. Konfidencialitāte garantēta. Sazināties vari, rakstot e-pastu.

Izmantotie avoti:
Alunāns, Juris. Kāds vārds par latviešu valodu. Dziesmiņas II daļās, I. Rīga: Liesma, 1981, 74. lpp.
Karkonens-Svensons, Snorre. Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Rīga: Norden AB, 2003. 14. lpp.
Baldunčiks, Juris. Citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā (vēsturisks pārskats). Pieejams: https://www.letonika.lv/article.aspx?id=personvardi