Atbalstīt, bet nelikt apsūnot dīvānā. Senioru aprūpe tuvinieku dzīvēs

Anetes (vārds mainīts) omītei nu jau ir pāri astoņdesmit. Kā stāsta sieviete, omīte allaž bijusi moža, sprigana un aktīva un mazmeitai ar vecmāmiņu vienmēr bijušas ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības. Tomēr daudz kas mainījās, kad pirms nedaudz vairāk nekā gada mūžībā aizgāja Anetes opis un omīte, kura pēdējos gados īpaši paļāvās uz sava vīra atbalstu, kļuva viena, kas nozīmē, ka visas rūpes par vecmāmiņu bija jāuzņemas Anetei.

Anetes vecmāmiņai, par laimi, nav sevišķi nopietnu veselības problēmu. Nācies pārciest dažas operācijas, tomēr šobrīd, kā stāsta sieviete, viņa var baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Un tomēr – viss nav tik vienkārši, jo ik reizi, kad notiek kaut kas negaidīts, visa atbildība krīt uz Anetes pleciem. “Es savu omīti, protams, ļoti mīlu un esmu gatava palīdzēt, kā vien varu. Tomēr pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka omīte sāk manipulēt ar savu stāvokli. Ja man tiek izteikts kāds lūgums, kuru es objektīvu iemeslu dēļ nevaru tūliņ īstenot, jo man ir arī darbs un ģimene, par ko rūpēties, tad omīte sāk apelēt pie savas sliktās pašsajūtas un savas vientulības,” atklāj Anete.

Kā tas izpaužas? “Nupat bija spilgts piemērs. Uzaicināju omīti paēst kopā vakariņas. Viņa man stāsta, ka tuvojas Mirušo piemiņas diena, vajadzētu tuvākajās dienās sakopt radu kapus, uz ko es atbildēju, ka, protams, palīdzēšu, bet nevaru tam pieķerties ātrāk par brīvdienām. Omīte uzreiz kļuva manāmi pūcīga, pat vizuāli sašļuka un sāka stāstīt: “Nu jā... Man jau vispār grūti pēdējā laikā iet, es jau esmu viena pati. Galva man arī reibst.” Ne miņas no spriganās omītes, ar kuru vēl nupat ar smaidu diskutējām par citām tēmām! Es saprotu, ka viņai vienai ir grūti, tāpēc vienmēr piedāvāju palīdzību, bet varbūt nevaru to vienmēr izdarīt tik ātri, cik viņa gribētu, taču jūtu, ka šādas manipulācijas bojā attiecības mūsu starpā. Cenšos pieņemt, ka viņa noveco, tāpēc sāk uzvesties ne tā, kā viņai ierasts, tomēr tas emocionāli nav viegli,” atzīst sieviete.

Anete, protams, nav vienīgā, kurai ikdienā jāuzņemas rūpes ne tikai par sevi, bet arī par sev mīļu sirmgalvi, turklāt Anetes omīte lielā mērā vēl pati spēj parūpēties par sevi. Arī man ir daudzi tuvinieki, kuru ikdiena paiet, cenšoties atbalstīt savus sirmos radiniekus. Pats trakākais – no malas var redzēt, ka palēnām izdziest ne tikai cilvēks, par kuru uzņemtas rūpes, bet arī cilvēks, kurš sniedz savu palīdzīgo roku. Emocionāli, kā arī fiziski tas ir ļoti, ļoti grūti. Redzēt mammu vai tēti, omīti vai opi, kurš allaž bijis žirgts un spēcīgs, pagalam bezspēcīgā stāvoklī. Ja cilvēkam ir kādas nopietnas veselības problēmas un viņš vairs nespēj apgādāt sevi, viņam ir jābūt blakus teju ik mirkli. Protams, tas prasa ļoti daudz no cilvēka, kuram vēl ir darbs, rūpes par ģimeni, bērniem, savi pienākumi, tomēr visbiežāk tā pat nav izvēle.