Ideja par šādas grāmatas tapšanu radās divu iemeslu dēļ. Latvijas uzņēmējs un mecenāts Valērijs Belokoņs uzrunāja Ramonu, vaicājot, vai viņa vēlētos izveidot grāmatu par dzimtas ģerboņiem. Mākslas zinātniece uzreiz piekrita, jo daudzus desmitus gadu ir strādājusi Valsts heraldikas komisijā, uz kuru nāk ģerboņu pasūtītāji un potenciālie ģerboņu veidotāji. "Viņiem ir savs stāsts par to, kāpēc tiek izvēlēti konkrētie simboli, tomēr tas ir īss laiks – tā ir tāda aisberga virsējā kārta. Bet tie īstie, lielie stāsti un tie cilvēki, kas stāv aiz ģerboņa, paliek it kā apslēpti. Man visu šo gadu laikā bija izveidojusies tāda kā parāda sajūta to cilvēku priekšā, kuriem ir šie brīnišķīgie dzimtu stāsti, kas ir sadūšojušies un spējuši gan meklēt materiālus, gan arī stāstīt par sevi. Man šķita, ka viņi ir cienīgi, lai stāsti taptu zināmi plašākai publikai," skaidro Ramona.
Grāmatas ietvaros katrai dzimtai tika veidota profesionāla fotosesija, kurā katra varēja parādīt sevi tā, kā pati – nevis fotogrāfs vai mākslinieks – redz. Ramona atklāj interesantu stāstu: kādā fotosesijā tikās brālēni un māsīcas no Latvijas un Norvēģijas, kas pirmo reizi viens otru ieraudzīja tikai fotosesijas laikā. Satikšanās prieks bija tik milzīgs, ka no sajūsmas bija jāpalecas gaisā. "Foto vēsturē un pieredzē tā nav nekāda novitāte, ka cilvēki ir palēkušies gaisā. Bet šim žestam, šai ekspresijai ir pamatota jēga. Fotogrāfe iemūžināja šo tikšanās prieku un tādējādi atklāja arī citiem šīs emocijas," stāsta Ramona.
Kas jādara, lai savai ģimenei vai dzimtai izveidotu ģerboni? Kā izrādās, tas ir visai ilgs process. Vispirms ir jāformulē, ko ģimene uzskata par vērtīgāko. Kā piemērus Ramona min izglītību, profesijas, kas tiek pārmantotas no ģimenes ģimenē. Tie var būt arī kādi notikumi, ar ko saistās dzimtas izaugsme. Pēc tam notiek dzimtas pārstāvju tikšanās ar mākslinieku, kuram jāspēj abstraktās vērtības pārvērst vizuālos simbolos. “Jāpiebilst, ka māksliniekam ir jāpārzina ļoti specifiski heraldikas nosacījumi un tradīcijas – kāda ir stilizācija, kā drīkst zīmēt konkrētos simbolus, kādas krāsas drīkst izmantot (drīkst tikai četras un divus metālus) un tamlīdzīgi. Diemžēl Latvijā ne dzimtu, ne pašvaldību ģerboņu veidošanas, zīmēšanas procesu nekur nemāca – tas notiek tikai pašizglītošanās ceļā,” skaidro Ramona.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
