Atskatoties uz aizejošo. Kā klājas meitenītei, kuras Latvijā nebija?

• Stāstu par Elizabetu de Stefano – bērnu, kam mamma ir Latvijas nepilsone, bet tēvs – Šveices pilsonis, vari izlasīt šeit. Situācijas atrisinājumu meklē šajā rakstā. 

Personas koda jautājumu de Stefano ģimene sāka risināt tūlīt pēc meitas dzimšanas. Tomēr birokrātiskās prasības iedzina strupceļā, kādā momentā ģimene vairs nesaprata, kas no viņiem tiek prasīts. "Absurda situācija," toreiz stāstīja ģimenes galva Salvators di Stefano. "Visvairāk biedē tas, ka situācijā, ja kaut kas atgadīsies, nav skaidrs, vai bērns saņems medicīnisko palīdzību. Tūlīt pēc dzimšanas piedāvāju noformēt Šveices pilsonību, bet Jeļena negribēja. Neuzstāju, jo galu galā dzīvosim Latvijā."

Pēc tam, kad "Delfi" publicēja stāstu par mazo Elizabetu, ar viņas ģimeni sazinājās Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšēdētājs, bijušais Saeimas deputāts Vladimirs Buzajevs, kā arī Iekšlietu ministrijas pārstāvji.

4. aprīlī Jeļenas un Salvatora ģimene kļuva vēl kuplāka – pasaulē nāca vēl viens brālītis. Savukārt 28. aprīlī – tieši savā dzimšanas dienā – Jeļena saņēma ilgi gaidīto dāvanu: viņas meitiņai, kas dzimusi Latvijā, tomēr valstiskā izpratnē neeksistēja, tika piešķirts personas kods.

"Vispirms Elizabeta ieguva nepilsones statusu, bet jūnijā saņēmām oficiālu paziņojumu, ka viņai piešķirta Latvijas Republikas pilsonība. Mums bija vēl jāiesniedz šādi tādi dokumenti, ieskaitot manu un vīra iesniegumu, kā arī izziņu no ģimenes ārsta par to, ka meita ir vakcinēta," stāsta Jeļena, piebilstot, ka nu viss noritējis raiti un bez sarežģījumiem. "Paldies dievam, ka viss nokārtojās, kaut kādā brīdī jau sāka šķist, ka šis stāsts nekad nebeigsies!"

Priecīgais notikums tika nosvinēts šaurā ģimenes lokā. "Nekavējoties pieteicos Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai izgatavotu pases visiem trīs bērniem. Pagaidām gan tās ir uz diviem gadiem, jo bērni ir mazi. Bet vienalga! Tagad visiem trīs ir pases, un es esmu mierīga!" smejas Jeļena.

Augustā mazā Elizabeta kopā ar brāli pirmo reizi devās uz bērnudārzu. "Privātais dārziņš, tepat Mārupē," atklāj mamma. "Sākotnēji gribēju, lai iet septembrī, bet man piedāvāja sūtīt agrāk, lai viņa pierastu un iedzīvotos. Piekritu. Kā jau tas parasti notiek, sākumā bieži slimojām. Pirmās četras dienas bērnudārzā – un saslima. Vēlāk: nedēļa dārziņā, divas mājās. Tagad jau pieradusi, viss normāli.

Esam paguvuši jau pasēdēt arī karantīnā. Brālis veselības dēļ negāja uz dārziņu, mēs ar Elizabetu nolēmām arī palikt mājās – kompānijas pēc. Un tieši tad no bērnudārza saņēmām ziņu, ka tur kāds ir saslimis un visai grupiņai noteikta karantīna. Nodomāju – cik labi, ka bīstamajā laikā nekur nebijām gājuši!"

"Jauno gadu sagaidīsim mājās – klusītēm, ģimeniski. Ja situācija ar koronavīrusu uzlabosies, varbūt vasarā lidosim uz Šveici pie vecmāmiņas. Viņa mazbērnus vēl ne reizi nav satikusi," stāsta Jeļena.

Meitene, kuras nav. Vairāk nekā divus gadus bērnam nepiešķir personas kodu

Elizabeta ir divarpus gadus veca, viņa vēl īsti nerunā: dažus vārdus krieviski, kaut ko angļu un franču valodā. Meitenīte ar interesi nopēta ciemiņus un tūliņ nes rādīt savas lelles. Pa kājām pinas balts špics, mamma vāra tēju, tētis aijā Elizabetas mazo brālīti. Varētu šķist – ģimenes idille. Taču Latvijas valstij Elizabeta būtībā neeksistē. Viņai nav ne pases, ne personas koda: meitene dzimusi ģimenē, kurā tēvs ir ārvalstu pilsonis, bet mamma – Latvijas nepilsone. Kā noskaidroja "Delfi", Latvijā šādā situācijā ir desmitiem ģimeņu.

Lasīt vairāk