Zane Ozola: mediķi frontes līnijā, pedagogi – nodrošina aizmuguri

Turpinājumā piedāvājam iepazīties ar Zanes Ozolas viedokli.

"Atskatoties uz to, kā izglītības sistēma ir aizvadījusi šo gadu, man atkal un atkal jādomā par izglītības filozofiju un sabiedriski politiskajām vēsmām kopumā. Kuru ceļu mūsu valsts vēlas iet? Tādu, kurā katrs ir atbildīgs par savu rīcību, vai tādu, kurā mūs vada stingra roka no augšas? Pastāv divas krasi atšķirīgas pieejas – centralizēta vai decentralizēta. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šobrīd ir kaut kur pa vidu, kas, manuprāt, bremzē nozares izaugsmi. 90. gados sākām iet decentralizācijas virzienā, bet pēdējos gados virzāmies uz centralizācijas pusi. Nemākam vai nevēlamies stiprināt demokrātijas vērtības – brīvību, izvēli un atbildību?

Laikam ejot, tāds demokrātisks instruments kā darba grupas, pamazām ir kļuvis par farsu un piemēru demokrātijas tēlošanai. Mums ir daudz t.s. ietvara dokumentu, kuri "saskaņoti" ar ekspertiem, bet rezultātā noved pie pārgudrām, neko nepasakošām frāzēm. Mēs vēlējāmies aizbēgt no centralizācijas un sākām spert soļus šajā virzienā, bet, visdrīzākais, nemācēšanas dēļ pamazām esam atgriezušies pie diezgan autoritāra vadības stila. Nākamajos gados vairāk jādomā par brīvību kā vērtību. Mums jāapzinās sava neatkarīgā valsts un jāpatur prātā, ka bērni, kas izauguši brīvā valstī, turpinās mūsu brīvību. Un mums jāspēj atbildēt uz jautājumu, vai mūsu paaudze ir izdarījusi visu, lai viņi saprastu, cik svarīga ir brīvība?

Raugoties uz pārmetumiem, kas tiek raidīti izglītības sistēmas virzienā, negribētos piekrist, ka pie visa vainīgs ministrs vai ierēdņi, kuri nav kaut ko izdarījuši savlaicīgi, piemēram, šovasar nebija izveidojuši mācību materiālus attālinātajām mācībām. Arī pašām skolām un pedagogiem jāuzņemas lielāka atbildība, nevis jāpieprasa precīzas instrukcijas no augšas. Protams, no nozares ministra gribētos sagaidīt lielāku iedrošinājumu un uzticēšanos. Šāda pieeja ilgtermiņā ļautu krietni samazināt ierēdniecības aparātu, līdzekļus no pārvaldības un kontrolējošām iestādēm pārceļot uz skolām. Ideja nav jauna, bet pēdējā desmitgadē tas nav izdevies. Pandēmija var kalpot par robežšķirtni, lai mēs beidzot to īstenotu.

Neatkarīgā izglītības biedrība regulāri reaģē uz aktualitātēm nozarē, sasauc sapulces, organizē aptaujas, diskutē, rod risinājumus un vienmēr aicina arī IZM ieklausīties profesionāļu viedoklī. Gada nogalē tapa skolotāju atbalsta sistēmas piedāvājums, kas aptver plašu pedagogu vajadzību spektru un jārealizē ilgtermiņā. Biedrība apvieno pedagoģijas profesionāļus, kuri gan ikdienā saskaras ar realitāti skolās, gan strādā ciešā sasaistē ar zinātni. Mēs vienmēr esam iestājušies par izvēles brīvību izglītībā. Nav noslēpums, ka izglītības sistēma ir diezgan konservatīva un inerta pēc būtības, ir grūti panākt pārmaiņas, tomēr šogad iezīmējās viena, manuprāt, ļoti laba tendence - IZM ļāva pašvaldībām sadarbībā ar skolām plānot, kā strādāt krīzes apstākļos. Bija diezgan daudz protestu pedagoģiskajā vidē un virkne pauda uzskatu, ka izlemt, pēc kāda modeļa skolām darboties, ir IZM pienākums. Tomēr patiesībā tas ir jautājums par atbildību – cik esmu spējīgs pats uzņemties atbildību un cik sagaidu, lai kāds no augšas par visu atbild. Šajā ziņā mūsu sabiedrībai ir, kur augt.

Aizvadīto gadu izglītības jomā raksturo attālinātās mācības, intensīva digitalizācija, kā arī pāreja uz kompetenču pieeju mācību procesā. Tie, kuri izprot ideju un cenšas to attīstīt, pilnveidojot ikdienas mācību procesu, dara to labi. Tāpēc arī rezultātiem jābūt labiem. Tomēr ir daļa skolu kolektīvu, kuri dažādu iemeslu dēļ pretojas pārmaiņām, un tas atsauksies arī uz rezultātiem. Ko varam darīt? Aptvert tās skolas, kam nepieciešama palīdzība. Biedrība jau vairākkārt izteikusi gatavību palīdzēt, arī citas sabiedriskās organizācijas to varētu darīt, bet sākotnējam aicinājumam jānāk no ministrijas un pašvaldībām, lai pēc iespējas intensīvāk veicinātu pozitīvas pārmaiņas. Tas attiecas gan uz kompetenču pieeju, gan digitalizāciju.

Biedrība 2020. gadā īstenoja vairākas pedagogu aptaujas, piemēram, aicinot izteikties par to, kas būtu jādara personīgajā, skolas un izglītības politikas līmenī, lai veiksmīgi turpinātu mācību procesu nepierastos apstākļos. Iezīmējās konkrēti virzieni, kuros jāstrādā: datortehnikas nodrošināšana, programmatūra un prasmes, bez kurām digitalizācijas process nav iespējams.

Vasarā daudzas skolas čakli gatavojās vīrusa otrajam vilnim un izstrādāja savu pieeju. Šīm skolām, protams, rudenī veicās vieglāk. Bet, vai valsts līmenī tika izdarīts pietiekami daudz, lai veicinātu digitalizāciju? Manuprāt, varēja izdarīt vairāk, taču nevaram noliegt, ka IZM ir centušies. Daudzi pedagogi ir sašutuši, ka piedāvātie kursi nav pietiekami kvalitatīvi un mūsdienīgi. Jā, tā ir ieilgusi problēma. Tālākizglītības process ir diezgan stagnātisks, un arī šajā ziņā aicinu IZM un pašvaldības vairāk sadarboties ar nevalstisko, privāto sektoru, kur koncentrējas jaunas idejas un nestandarta prāti problēmu risināšanai. Beidzot jāpārkāpj pāri vecajam domāšanas veidam, ka ministrs un skolu valde zina labāk. Viesojoties pie Somijas kolēģiem, izskanēja lieliska frāze – pārmaiņas sākas no vidus. Tieši skolotāji visātrāk var ģenerēt jaunus risinājumus, jo skolas vide tos pieprasa nemitīgi. Ir pedagogi, kuri atraduši fantastiskas jaunas mācību metodes, ārvalstu resursus, kur smelties gan jaunas idejas, gan jau gatavus materiālus. Nevalstiskais sektors cenšas popularizēt šīs idejas, jo ir būtiski ekipēt pedagogus ar jaunām iespējām.

Šobrīd frontes pirmajās uguns līnijās ir mediķi, bet pedagogi nodrošina aizmuguri – uztur veselīgu klimatu un attiecības. Komunicējot ar visdažādākajiem pedagogiem, var secināt, ka vairumam ir misijas apziņa, un, ja tāda ir, misija tiek pildīta bez kurnēšanas. Jā, pedagogi izdeg, jo apstākļi ir sarežģīti, tāpēc nozīmīga loma ir skolu vadībai un tam, kā viņi spēj atbalstīt savu kolektīvu. Šis ir laiks, kad izkristalizējas būtiskas līderu īpašības: atbildība, spēja solidarizēties un sastrādāties, saglabāt vēsu prātu, nekrist panikā u.c. Pēc šīs krīzes spilgti redzēsim, kur bijis līderu trūkums, tāpēc šobrīd atkārtoti aicinu IZM strādāt pie direktoru institūcijas stiprināšanas.

Mana atbildība ir stingri stāvēt uz zemes, ieturēt zinātnisko līniju visās savās darbībās, sākot ar savu personīgo dzīvi un beidzot ar skolu un izglītības politiku. Mana brīvība ir būt atbildīgai. Es to izvēlos!"