Emocionāls briedums ģimenē jeb zelta vērti likumi ilgstošām un stiprām attiecībām

Lai tas piepildītos, attiecību jomas speciālisti iesaka ievērot konkrētus principus. Kādus? Dažus orientierus veiksmei attiecībās sniedz ģimenes psihoterapeits Aleksandrs Čerņikovs.

Mūsdienās pāriem praktiski nepastāv ārēju iemeslu, kādēļ būt kopā. Sabiedrība nepieprasa, lai šie divi cilvēki saglabātu ģimeni, lai kas arī nenotiku. Ekonomiskie apstākļi nepiespiež viņus turēties kopā, lai izdzīvotu. Partneri kopā paliek ne jau tādēļ, lai iepriecinātu vecākus, un pat ne pašu bērnu labā, bet gan tādēļ, ka viņiem, visticamāk, patīk pavadīt laiku kopā. Bet kas garantē šādas savienības ilgumu?

"Ilgstoši var turpināties pat tādas attiecības, kuras nekādi nedrīkstētu saukt par veselīgām, piemēram, līdzatkarīgas vai uz vardarbību balstītas, un tur ir savi spēka kritēriji. Laimīgu attiecību ilguma nosacījumi ir partneru emocionālais briedums vai vismaz virzība uz to," portālā "Psychologies" norāda speciālists.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir spējīgs objektīvi novērtēt situāciju, rīkoties neatkarīgi, vienlaikus saglabājot dziļu saikni ar otru. Viņš uzvedas godīgi un atklāti, prot nolikt robežas un neizmanto otru cilvēku savtīgos nolūkos. Lūk, zemāk atradīsi deviņus principus šādām attiecībām!

Spēja būt līdzās grūtā brīdī ir viens no vienojošiem elementiem laimīgās attiecībās. Dzīvesvietas maiņa, atbrīvošana no darba, bērna piedzimšana, vecāku nāve, slimība pašam vai bērnam – ikvienā ģimenē pienāk grūtāki brīži, tāpēc ir svarīgi, lai laulātais nepaiet maliņā, bet piedāvā savu plecu atbalstam.

Bet gadās, ka partneris ne tikai īsti neliekas ne zinis, bet par "uzkrīt" otram. Tas, kurš bērnībā juties pamests novārtā, nemīlēts, attiecībās bieži vien cenšas kompensēt šo savu trūkumu. Teju burtiskā nozīmē ieķeroties partnerī un pārliekot uz viņa pleciem savas emocionālās grūtības, viņš jūtas daudz stabilāk. Taču tas uz laulība izdara lielu spiedienu. Tāpēc atsaucība abu partneru starpā ir nepieciešama, tomēr no šādiem pārspīlējumiem labāk izvairīties, iesaka speciālists.

"Spēja emocionāli regulēt savas emocijas nozīmē apzināties, ka tas, ko es jūtu, pirmkārt, ir manis paša pārdzīvojumi, emocijas. Partneris varēja daļēji tās izprovocēt, bet mans uzdevums ir nomierināties," skaidro psihoterapeits.

Ja tu neuzticies sievai tāpēc, ka iepriekšējās attiecībās esi nodots, ja tu uz vīra aizrādījumiem reaģē kā uz savas mātes kritiku, tad, visticamāk, jums nāksies pastrādāt pašiem ar sevi, lai atdalītu vienu no otras šīs dažādās lietas no pagātnes.

Šī aizstāšana var notikt tādā gadījumā, ja attiecību pieredze ar sev svarīgu cilvēku pagātnē (vecākiem, vecāko brāli vai māsu, skolotāju) kļuvusi tev traumatiska. Nobriedušu attiecību pazīme ir spēja atšķirt laulātā rīcību no citu cilvēku līdzīgas uzvedības un uztvert tās pašreizējā brīža kontekstā.

Runa nav par to, ka būtu jādalās ar visu, kas ienāk prātā. Vari pastāstīt par saviem panākumiem un slēpt sāpīgus pārdzīvojumus. Lai atzītos sev bailēs, ir nepieciešama apņēmība. "Tu brauc uz citu valsti, baidos, ka tu tur satiksi citu sievieti", "Tagad tu patiesi sapratīsi, ka neesmu kompetents", "Man ir bail, kad tu tā reaģē."

"Mums ir vieglāk runāt par savām bailēm apsūdzošā tonī. "Tavi jociņi ir stulbi, un pats tu esi muļķis", "Es taču tevi pazīstu, skriesi pakaļ pirmajiem brunčiem!" Tādā brīdī cilvēks runā nevis par sevi, bet uzbrūk: "Tu liec man ciest!" un provocē partneri atbildēt ar apsūdzībām. Bet prasme runāt par to, kas mūs ievaino, izraisa simpātijas un vēlmi paiet pretim. Tā ir nepieciešama īpašība, lai viens otru labāk saprastu, nedomājot neko lieku," norāda Čerņikovs.

Laiku pa laikam strīdas visi laulātie pāri. Bet tie, kuri ir laimīgi laulībā, pat konflikta laikā parāda, ka viņi kopumā viens pret otru izturas labi un ka konkrētajam dusmu un neapmierinātības izvirdumam ir nejaušības raksturs uz stabila mīlestības un sapratnes pamata.

"Kādēļ šim noteikumam ir grūti sekot? Konfliktā emocijas saviļņojas, zīmējot melnbaltu ainu ("Tu vienmēr dari pēc sava prāta", "Tev vispār nav manis žēl!"). Šie "vienmēr" un "nekad" izraisa spēcīgu aizsardzības uzvedību partnerī un vēlmi dot pretī. Iemācies konfliktā saglabāt apjomīgu, neviennozīmīgu partnera uztveri konfliktā, atzīt viņa nopelnus. Teikt: "Mūsu attiecībām ir gaišā puse, un tu toreiz rīkojies lieliski, bet tagad es esmu ļoti aizvainots," un dialogs kļūst daudz konstruktīvāks," atzīmē speciālists.

Prasme kādās situācijās saskatīt kaut ko komisku, palūkoties uz sevi no malas palīdz saprast, ka apstākļi nav tik traģiski (ja vien, protams, mēs runājam par ikdienas lietām).

"Spēcīga emocionāla uzbudinājuma laikā smadzeņu garoza pārstāj darboties pietiekami labi un ieslēdzas limbiskā sistēma. Mēs sākam skandalēt vai cērtam durvis. Humors, kas nenodara pāri partnerim, ļauj samazināt kaislību intensitāti un komunicēt daudz mierīgāk," skaidro Čerņikovs.

Mīlestībā ir svarīgi būt pašam, būt dabiskam. Taču tas, ka atļaujies būt spontāns, nenozīmē, ka vari uzvesties nepieklājīgi.

"Nedomāju, ka apsaukāšanās un neķītrās piezīmes, kas izteiktas šķietami garāmejot, vai kliegšana, ko kāds atļaujas, lai mazinātu spriedzi, ved pie laulības nostiprināšanās. Ja šīs robežas pēc noklusējuma netika noteiktas, par tām vajadzētu vienoties pēc iespējas ātrāk," iesaka eksperts.

Tas galvenokārt attiecas uz jebkura veida fizisku vardarbību. Nepieļaujami ir apvainojumi, ciniski komentāri un aizvainojošs humors, proti, viss, kas izskatās kā devalvācija un pazemošana. Protams, tās ir subjektīvas kategorijas: kāds, visticamāk, uzskata sevi par aizvainotu, norādot, ka ir kļūdījies. Bet vairumā gadījumu mēs diezgan labi apzināmies, kad esam sev nodarījuši pāri un kad kāds ir pārkāpis mūsu robežas, uzsver speciālists.

Kad mēs apzināmies, ka kāds skarbāks izteiciens, paaugstināts tuvinieka balss tonis nav pilnībā saistīts ar mums, tad mēs reaģējam mazāk sāpīgi un neiekļaujam sevī aizstāvības pozīcijas.

"Padomā, ka kritisku piezīmi vai negatīvu reakciju mēs paši izraisījām ap 50 procentos gadījumu, bet pārējie 50 procenti ir projekcijas un pārnesumi no attiecībām ar citiem cilvēkiem, piemēram, ar priekšnieku, kurš no rīta darbā ir sakliedzis. Ko darīt šādās situācijās? Atkārtot, tāpat kā aktīvās klausīšanās laikā, partnera jūtas, dot tām izejas iespējas. Bet pēc tam pajautāt: "Kas vēl tevi traucē? Tava reakcija izskatās pārāk spēcīga. Varbūt tu šeit esi ienesis vēl kādas jūtas?" skaidro Čerņikovs.

Mēs varam palikt kontaktā ar tuviniekiem un patiešām sadzirdēt, kas viņus uztrauc, tikai tad, kad mūs nepārņem vainas sajūta un mēs nesākam sevi aizstāvēt pret kritiku. Lai to izdarītu, ir svarīgi saprast, ka partnera vilšanās ir saistīta ne tikai ar mums, bet arī ar viņa neprecīzo uztveri un emociju pārnešanu, uzsver speciālists.

Lūk, speciālists atspoguļo vienu reālu piemēru no dzīves, kas parāda, cik svarīgi ir vienam otru uzklausīt, atbalstīt, būt līdzās, kas šajā gadījumā netika darīts un gandrīz viss noslēdzās ar šķiršanos! Ar labu cilvēku iesaisti beigas šim stāstam tomēr ir laimīgas.

Daudz netrūka, lai Svetlana šķirtos no vīra, kad viņš zaudēja darbu...

Svetlana: "Romānam bija atbildīgs amats lielā kompānijā, un kad piedzima meita, mēs vienojāmies: es uz biroju vairs nedodos. Un, lūk, meita apmeklē privātskolu, plānos bija viņu pēcāk sūtīt arī mācīties uz ārzemēm. Bet te vīrs paliek bez darba: kompānija pārtrauca savu darbību. Mēs tam nebijām gatavi! Viņš gulšņāja mājās, es sāku pamanīt, ka iedzer. Nauda sāka izsīkt.

"Pārcel meitu parastajā skolā" – piedāvāja vīrs. Mācību gada vidū? Es ieķīlāju gredzenu ar briljantu, lai varētu apmaksāt vēl pusgadu privātskolā. Un nolēmu, ka pati atsākšu strādāt, ja reiz viņš nevēlas. Attiecības sāka šķobīties. Jau bija pagājuši trīs gadi, kā viņš zaudēja darbu. Pateicu, ka sniegšu prasību par šķiršanos, un aizbraucu ar meitu pie mammas. Viņš pēc mums atbrauca pēc nedēļas. Svaigi noskuvies, uzvalkā un iestīvinātā kreklā, izlēmīgs – tas pats Romāns, kuru pazinu un mīlēju. Sacīja, ka ir atradis darbu un lai mēs atgriežamies mājās, jo bez mums viņa dzīvei nav jēgas. Kopš tā laika mēs ne reizi neesam strīdējušies."

Romāns: "Kad šefs pateica: "Kolēģi, no rītdienas uz biroju var nenākt!", tas bija trieciens. Es cerēju, ka ātri atradīšu labu darbu, bet tas neizdevās. Sievu tracināja, ka es viņai nepalīdzu. Mani, savukārt, tracināja tas, ka viņa to pieprasa. Galu galā es 14 gadus biju nostrādājis bez brīvdienām, es taču arī drīkstu atpūsties kādu gadiņu. Nauda sāka izsīkt un es uzstāju, ka tēriņiem jābūt samērīgiem. Man šķita, ka ir lieki pārmaksāt par skolu. Un arī bez skaistumkopšanas saloniem var iztikt.

Sieva saņēma savu pirmo algu un pateica, ka mēs maināmies lomām un kādu laiku es būšu saimnieciņš mājās. Tas bija pazemojoši. Mani izvilka paziņa: aizveda mani pie psihoterapeita un pusgadu apmaksāja šo terapiju. Sieva saka, ka es šajā laikā daudz esot lietojis alkoholu. Bija pāris reižu, tas tiesa, bet pēc tam paziņam piedzima dēls, un mēs trīs dienas abi to atzīmējām. Kad atgriezos mājās, secināju, ka sieva ir savākusi mantas un aizbraukusi pie mammas. Un nākamajā dienā man piezvanīja un pateica: "Tu esi pieņemts darbā"."