No tēva nemīlētas meitas līdz pagasta lepnuma titulam – Madara Mažajeva no Jāņukalna

Madara pavisam drīz svinēs savu 35. dzimšanas dienu. Viņa ir sieva savam vīram Rolandam un mamma trim bērniem – 16 gadus vecajai Dagnijai, 14 gadus vecajam Dināram un divgadniekam Kristapam. Ģimene dzīvo Madonas novada Kalsnavas pagasta Jāņukalnā – nelielā ciemā, kurā nav pat sava veikala. Ar Madaru mūs iepazīstināja Kalsnavas pagastmājas darbinieki, ar kuriem sazinājos cita raksta kontekstā, pie reizes lūdzot padomāt, vai pagastā nebūtu kāda jauka ģimene, ar kuru palepoties. "Madara ir malacis!" – šādi bez ilgas domāšanas pagastā ieteica sarunai Madaru, kuras ģimene ieguvusi pagasta lepnuma titulu – par brīvprātīgu, nesavtīgu un aizrautīgu darbošanos sabiedrības, īpaši jauniešu, labā, veicinot viņu iesaistīšanos dažādās aktivitātēs gan svaigā gaisā, gan radošās nodarbēs telpās. Madara sarunai piekrita, un tā notika attālināti. Jāatzīst, ka saruna aizskāra ļoti jutīgas dvēseles stīgas un Madara tās laikā vairākkārt nespēja apvaldīt asaras. Jā, arī es...

Dvīnītes, mammas slimība un tēvs, kura nebija, bet tad atkal bija

Madara Jāņukalnā ir ienācēja, lai gan jau 19 gadi pagājuši, kopš te ieradusies no blakus esošā Vietalvas pagasta. Tajā dzīvoja viņas ģimene – mamma un dvīņumāsa, bet tēvs, kurš ģimeni bija pametis, tajā atgriezās, kad Madarai bija 11 gadu. "Kopš sevi atceros, mamma vienmēr bija slima. Sākumā vēl ar kūjiņu pārvietojās, bet tad kļuva guloša – viņai bija multiplā skleroze. Līdz ar to varu teikt, ka man tādas klasiskas bērnības nav bijis. Man nav atmiņu, kā citi bērni stāstīja: "Mēs ar mammu bijām aizbraukuši tur un tur..." Mēs nekur nebraucām," atminas Madara. Tā kā mamma par bērniem ilgi rūpējās viena pati, bet slimība to neļāva darīt pilnvērtīgi, dvīņu māsas mācījās Vecbebru internātskolā, turklāt mājās varēja braukt tikai brīvlaikā, nevis, kā citi bērni, piektdienu vakaros. "Atceros, kā piektdienās ar māsu sēdējām pie loga un raudājām, jo mēs mājās netikām, sirds ļoti sāpēja..." stāsta Madara.