Attālināto mācību šaubīgā kvalitāte – vainīga forma, saturs vai izpildījums?

Covid-19 pandēmija ir ieviesusi savas korekcijas itin visā pasaulē, un Latvijai nav iespēju no kādas citas valsts apgūt pozitīvu pieredzi, kā veiksmīgāk organizēt mācību procesu attālināti. Neapmierināti, pat nikni un agresīvi, dažās situācijās ir skolēnu vecāki, kuri savas negācijas izgāž ne tikai publiskajā telpā, bet arī privātās vēstulēs skolotājiem, Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD), un tāpat arī pedagogi bieži jūtas izsmelti vai, gluži pretēji, it kā atrastos ilgstošā atvaļinājumā, nemaz nerunājot par bērniem, īpaši pusaudža vecumā, kuriem pandēmijas laikā daudz biežāk novēro depresijas iezīmes. “Bardaks” – arī šāds izteiciens dzirdēts par attālināto mācību procesu, un tiek meklēts kāds vainīgais – ministrija, skolas direktors, priekšmeta skolotājs, vecāks, kuram nav tik daudz laika un/vai prasmju, lai iesaistītos bērna mācīšanās procesā. Bet visam pa vidu, iespējams, galvenais cietējs un upuris ir bērns, jo izglītības kvalitāte šajā periodā nav tikpat augstā līmenī kā laikā, kad vēl nepazinām Covid-19. Bet kādēļ? Kā skaidrot kvalitātes samazināšanos – kurš nav izpildījis savu “mājasdarbu”?

Par šo tematu portālam “Cālis” skaidrojumu sniedz izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP), IKVD vadītāja Inita Juhņēviča, savu redzējumu par situāciju pauž Rīgas Franču liceja 12. klases skolēns Kārlis Daga-Krūmiņš, kā arī pieredzē dalās skolēnu vecāki.