'Meita kļūst atvērtāka!' T krekli ar Kates zīmējumiem palīdzēs autisma rehabilitācijā

Līdz gada un divu mēnešu vecumam Kate bija "parasts" bērns. Jā, dzemdībās viņa dzima mazliet retākā pozā – galviņa nāca kopā ar rociņu, kādēļ uz galvas radās hematoma, ko bija jāuzsūc, jo tas nenotika pats no sevis, taču turpmākā attīstība bija ierasta šāda vecuma bērniem, atmiņā atsauc mamma Anta. "Tomēr, kad Katei bija gads un divi mēneši, viņai kļuva slikti. Meitai bija ļoti liels nogurums, viņa daudz gulēja, daudz dzēra un čurāja – naktī bija jāmaina pat trīs autiņbiksītes. Tad sākās vemšana. Ārsts sākumā nevarēja saprast, kas lēcies, teica, ja kļūst sliktāk, lai dodamies uz slimnīcu. Labāk nekļuva, tāpēc braucām uz stacionāru Daugavpilī, toreiz dzīvojām tajā pusē. Slimnīcā domāja, ka varētu būt saindēšanās, taču izrādījās, ka Katei ir ļoti augsts cukura līmenis. To izdevās pazemināt. Tomēr bija jādodas uz Rīgu, Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Meitiņai bija četras dienas jāpavada intensīvajā terapijā un kopumā divas nedēļas bijām stacionārā, mācoties sadzīvot ar uzzināto diagnozi – diabēts," mamma atceras satraucošos notikumus.

Pēc intensīvās ārstēšanās, citādi slaidā Kate, bija uzblīdusi un pagājis labs laiks, līdz tūska nogājusi.

"Nu bija jāiemācās dzīvot ar diabētu. Ļoti "jāuzpasē", ko un cik viņa apēd". Cukura līmenis jāpieskata visu diennakti, agrāk pat trīsreiz naktī, šobrīd pietiek ar vienu reizi. "Tagad jau par ierastu ikdienas darbu kļuvis sešas līdz desmit reizes dienā, durot pirkstā, noteikt cukura līmeni un tikpat reižu – injicēt piemērotu insulīna devu," uzskaita Anta.

Tomēr ar to pārbaudījumi nebeidzās. Līdz divarpus gadiem Kate attīstījās atbilstoši vecumam. Taču ap šo vecumu viņa pārstāja runāt, zuda daudz iemaņu. Arī audzinātājas no bērnudārza stāstīja, ka meitene vairs negrib kontaktēties, dzīvo savā pasaulē. "Apmeklējām psihologu, taču viņš pārliecināja, ka uztraukties ir vērts tikai tad, ja bērns nerunā piecu gadu vecumā. Sākotnēji noticējām – tomēr to saka speciālists. Bet urdīja sajūta, ka nav labi. Un, tuvojoties Kates piektajai dzimšanas dienai, neņemot vērā speciālistu ieteikumus, pieteicu Kati slimnīcā uz pārbaudēm pie psihoterapeita un veselas speciālistu komandas. Izvērtējums bija skarbs – bērnam ir bērnības autisms," atceras Anta. Katei ir arī attīstības un runas traucējumi. Ģimene ir pārcēlusies uz Tukuma pusi, un Kate mācās Tukuma novada speciālajā pamatskolā, šobrīd klātienē. Kad divas nedēļas bija jāmācās mājās, gājis traki – meita negribēja apgūt zinības šādā veidā.

Katei ir laba balss un viņa dzied, tomēr vairāk to apgūt nevēlas, jo viņai īsti nepatīkot, ka viņu pamāca. Vēl viņa strinkšķina ģitāru. Un zīmē. "Agrāk Kate tikai švīkāja uz papīra, taču sāka zīmēt pēc tam, kad kopā ar vectēvu, manu tēvu aizgāja pie zintnieces – tad tapa pirmais zīmējums, "Vāģu" mašīnas. Viņa ataino redzēto precīzi, ievēro bildē sīkumus," novērtē mamma.

* Lasi arī te par 13 gadus veco Miķeli Maskavu, kurš gatavo virtuves dēlīšus no oša un ozolkoka, kurus var iegādāties.

Izmantot zīmējumus T kreklu veidošanā ierosinājis Kates krusttēvs Oskars (viņš ir rakstnieks Raibiis). "Jebkura rehabilitācija prasa līdzekļus. Man jau agrāk nācies lūgt, un tas bijis patiesi grūti – ar labdarības organizācijas Ziedot.lv palīdzību Kate tika pie insulīna sūkļa. Tas nav lēts prieks un toreiz saņēmos lūgt līdzcilvēku atbalstu. Tas ir psiholoģiski grūti," mamma ir atklāta (tiesa, bija jāatgriežas pie insulīna injekcijām, jo no insulīna sūkņa katetriem radās komplikācijas, pēc kā tagad ir atopiskais dermatīts un āda vairs necieš plāksterus).

Taču šoreiz Kates krusttēvs ierosinājis, ka var... cilvēkiem kaut ko dot un tādējādi gūt ienākumus rehabilitācijai. Viņš ierosināja Kates zīmējumus drukāt uz T krekliem un izstāstīt cilvēkiem, kas ir šo zīmējumu autore. "Sākām to realizēt – tagad, Covid-19 ierobežojumu laikā, tam ir laiks. T kreklus taisa dabai draudzīgs uzņēmums "Puordare", savukārt īstenot visu no juridiskās puses palīdz "Cepurnieks". Krekli ir baltā krāsā," stāsta mamma. Viņa gan nedaudz satraucas, ka pasūtījumus šobrīd nevar izpildīt ātri, jo interesentu pulks aug, kā arī Anta šobrīd ir četrus mēnešus mazās Anetes mamma – tas ievieš savu dzīves ritmu. Iedrošinu, ka tagad daudzi uzņēmumu pasūtījumi tiek izpildīti lēnāk.

Ikviens, iegādājoties T kreklus ar Kates zīmējumiem, var gan stilīgi apģērbties, gan palīdzēt meitenei. Vairāk var uzzināt feisbuka lapā "Kates māksla".

Viena no pārbaudītām metodēm, kurā ģimene vēlas ieguldīt līdzekļus un kas Katei palīdz, ir peldēšana. "Kad vēl dzīvojām Daugavpilī, gājām uz baseinu, kur brīnišķīga trenere Diāna Vucāne iemācīja Katei peldēt virs ūdens, pirms tam viņa nira. Kad būs iespējams, vēlamies arī šeit, Tukuma pusē, atrast treneri un turpināt peldēšanas vai varbūt ūdens aerobikas nodarbības. Ūdenī Kate jūtas brīvi, un tas pozitīvi ietekmē viņas attīstību un pašsajūtu, – viņa ir mierīgāka, spēj vairāk koncentrēties, kļūst atvērtāka. Siltajā laikā mums netālu ir dīķītis, kur viņa izbauda peldes," priecājas mamma.

Savukārt delfīnterapija, kura izmēģināta 2019. gadā, tomēr Katei nav gājusi pie sirds: "Bijām uz delfīnterapiju desmit dienas un tas izvērtās "murgā". Ja pirmās trīs dienas viņai patika, pārējās viņa raudāja, bieži krita histērijā un pat sita galvu pret sienu. Arī reitterapija īsti nederēja – sākumā patika, tad ne, turklāt neredzējām simptomu mazināšanos," liecina ģimenes novērojumi.

Kopumā izmēģināts daudz kas un pagaidām ūdens un svaigs gaiss šķiet vispalīdzošākais. "Jauki, ka tagad ir pagalms, kur svaigā gaisā izskrieties. Meklējam arī mūzikas un ABA terapijas iespējas. Un ir doma par Cilvēka Smadzeņu institūta apmeklējumu Sanktpēterburgā, kur varētu veikt dziļāku veselības izpēti. Jo Katei daļa autisma pazīmju ir, daļa – nav, iespējams, viņai ir vēl kāda cita diagnoze un var palīdzēt citādi," aizdomājas mamma.

Anta ir izveidojusi jaunu ģimeni. Tajā jaunākās meitiņas Anetes tētis rūpējas par visiem bērniem kā savējiem.

Vidējā meitiņa, astoņgadīgā Paula, ir ļoti patstāvīga. "Viņai ar Kati ir neliela gadu starpība, un tas ir palīdzējis Katei attīstīties, jo viņa no mazās māsas daudz mācījās. Savukārt tagad Paula ir reāls palīgs – viņa izmēra māsai cukura līmeni un prot injicēt insulīnu, tikai vienmēr man pajautā, kāda deva šoreiz jālieto. Paula ir līdzcietīga pret māsu un vispār ir iemācījusies būt līdzjūtīga, jo daudz piedzīvojusi, pārdzīvo par netaisnībām – viņa, piemēram, nevar saprast, kā otram var iesist. Protams, šajā vecumā ir savas grūtības – gribas pabūt vienai, bet Kate grib spēlēties un var Paulu kaitināt. Vidējās meitas prieks ir vijoļspēle – viņa sen jau gribēja iet mūzikas skolā, pārvācoties šāda iespēja ir radusies. Arī skolotāja viņu slavē," priecājas mamma.

Mūsu sarunas laikā Antai uz rokām ir četrus mēnešus vecā Anete. Viņa, protams, naktī vēl jābaro un "pie reizes" blakusistabā vienreiz jāieiet, lai mērītu Katei cukura līmeni. Lai arī zīdaiņa periodā nav viegli, Anta iedrošina sievietes, kurām ir bērns, kas prasa lielākas rūpes, saņemties vēl kādai atvasei. "Otrs bērns var palīdzēt – no viņa gan mācās, gan viņas pavada laiku kopā. Turklāt Kate ļoti mīl abas māsiņas. Kate ir ļoti mīļa un sirsnīga, viņa atnāk mani samīļot, pažēlot, viņai ir ļoti jauks smaids, kas sasilda sirdi. Tagad viņa sākusi vairāk runāt un mums ir brīnišķīgas sarunas," mamma ir gandarīta.