Katram no mums ir savs ideālās ģimenes tēls. Un tas vienmēr veidojas četrās fantāzijās: harmoniska kopdzīve, atklāta komunikācija, autoritāte bez pūliņiem un katras personības attīstība. Tomēr salīdzināšana ar ideāliem var kaitēt gan vecākiem, gan bērniem. Kā atbrīvoties no šīs ietekmes?
Protams, vairums no mums mūsdienās vairs netic nevainojamam ģimenes modelim. Tomēr katrs no mums turpina par tādu sapņot – par ģimeni mūsu fantāzijās, iespējams, pilnīgu pretstatu reālajai ģimenei, kurā pagājusi mūsu bērnība vai kuru mēs paši esam izveidojuši. Šis ideālais tēls pastāv kaut kur starp mūsu apziņu un zemapziņu. Sapni par ģimenes paradīzi katrs sevī lolo, balstoties savā pieredzē un cenšas to īstenot no labākās sirdsapziņas.
Kā portālā "Psychologies" norāda ģimenes psihoterapeits Roberts Noiburgers, visām ģimenēm ir savi priekšstati ne tikai par ideālu, bet arī normu, un ikviena ģimene no citām atšķiras ar to, cik daudz tā atšķiras no šīm divām izpratnēm. "Ideāls mums ir nepieciešams kā tāds motors, kas ļauj mums virzīties uz priekšu pa dzīvi. Bet, kad latiņa ir pacelta pārāk augstu un mēs esam pārmērīgi prasīgi paši pret sevi, sākas grūtības," uzskata Noiburgers.
Bet mūsu prasības nepielūdzami aug. Izpratnē "ģimene" mēs saredzam kaut kādu laimes patvērumu. Un tā kā ārējā pasaule izskatās arvien nedraudzīgāka, draudīgāka, ģimene iegūst iezīmes kā pēdējā patvēruma vieta.
"Sapņi, ideālie priekšstati palīdz mums saprast, kā veidot dzīvi, uz ko orientēties, kur tiekties," saka ģimenes psihoterapeite Jekaterina Daičika. "Bet, kad kontrasts starp sapņiem un realitāti ir pārāk liels, ideāls mūs attur no kontakta ar realitāti, aizved uz citu pasauli, neļaujot mums rīkoties," saka ģimenes psihoterapeite Gražina Budinaite. Viņa apliecina, ka mūsdienās uz konsultāciju pie psihoterapeita ierodas vecāki ar pārliecību, ka viņi nespēj tikt galā ar pienākumiem, jūtas vīlušies un nekompetenti. "Apdomājot savus ideālos priekšstatus par ģimeni, mēs sniedzam sev resursu daudz nobriedušākai mijiedarbībai ar to," norāda speciāliste.
Tāpēc mums vajadzētu apzināt tos uzskatus un fantāzijas, kuras traucē mūsu bērniem veidoties par personībām, bet mums, vecākiem, – izpildīt savu vecāka pienākumu bez liekas vainas sajūtas un mokošām šaubām.
Pirmais ideālais tēls: visi viens otru mīl
Attiecībās valda dabiska harmonija. Cieņa, savstarpēja sapratne un maigums starp visiem ģimenes locekļiem padara ikdienu par miera ostu.
Šī neatvairāmi pievilcīgā ideāla pamatā ir nopietna, loģiska kļūda. Jo ir taču zināms, ka mūsu jūtas ir neviennozīmīgas un mīlestība starp ģimenes locekļiem cita starpā nozīmē arī sāncensību, kā arī dusmas vai pat naidu.
"Noliedzot šo cilvēku attiecību dimensiju, sagaidot tikai pilnīgu saplūšanu vienam ar otru, mēs nonākam nopietnās nesaskaņās ar savām emocijām, kas ir postoši mūsu dvēselei. Tavs partneris var uzvesties ne tā, kā to paredz tava ideālā ainiņa, – uzliesmot emocijās, sadusmoties, un tev uzreiz rodas sajūta, ka viņš tevi ir nodevis, ka viņš nepavisam nav tāds, kādam vajadzētu būt, bet tas, savukārt, nozīmē, – tālākā dzīve ar viņu nav iespējama," skaidro Budinaite.
Starp partneriem pastāv divas pretēja vajadzības: vajadzība pēc otra cilvēka un vajadzība pēc neatkarības. "Jūtu svārstam vajadzētu šūpoties brīvi, bez aizvainojumiem un pašpārmetumiem. Šī šūpošanās – ir tā satuvināšanās un tā attālināšanās – kas var izraisīt konfliktus un nodarīt sāpes, bet tieši tās palīdz noteikt pareizo distanci, kura nepieciešama veselīgās attiecībās," savu viedokli pauž ģimenes psihoterapeits Seržs Efess.
Bīstami ir arī gaidīt milzu laimi, ko ģimenes locekļiem it kā būtu jāsaņem kopdzīvē.
"Es bieži dzirdu, ka vecāki saka: "Būt kopā ar maniem bērniem ir viena vienīga laime!" It kā ģimene būtu klubs, kura dalībnieki sapulcējušies kādu kopīgu interešu vārdā! Patiesībā mūsu pienākums nav mīlēt bērnu kaut kādu viņa labo īpašību vai sasniegumu dēļ. Vecāku pienākums ir iemācīt bērnam ievērot kādus noteiktus noteikumus un nodrošināt viņam iespējami labākus dzīves apstākļus," norāda Noiburgers.
Speciālisti mudina nepiemirst arī par to, ka "mīļais" bērniņš pilnīgi mierīgi var pārvērsties arī "nešpetnajā". Un ko tad? Vai patiesi tikai tādēļ tu pārstāsi viņu mīlēt? Kļūst skaidrs, ka šāds ģimenes emocionālās vērtības pārspīlējums ir kaitīgs visiem.
Otrais ideālais tēls: visi komunicē, visi klausās
Sarunas ir nepiespiestas un vieglas, visi pārpratumi, ja tādi parādījušies, uzreiz pazūd. Neviens nesit durvis, nekliedz, nekāda stresa! Vai tad šādā atmosfērā var rasties konflikti?
Jāatzīst, ka šim sapnim piemīt īpašs šarms. Mūsdienās saikne starp cilvēkiem mēdz būt daudz vājāka, nekā agrāk, un konfliktu daudzi uztver kā draudus, asociējot to ar neizpratni, bet tātad, – arī bīstamību, ka varētu izjukt pāra attiecības vai ģimene. "Bailes sastrīdēties saistītas ar mūsu priekšstatiem par to, ka konstruktīva konflikta nemēdz būt," skaidro Daičika.
Tāpēc mēs izvairāmies no visa, kas var raisīt nesaskaņas: mēs veicam pārrunas, tirgojamies, cenšamies pierunāt, lai tikai nepadotos konfrontācijai. Tā ir slikta stratēģija, tāpēc, ka konflikti var atveseļot attiecības, ļaujot visiem ģimenes locekļiem panākt savas lomas un vērtības atzīšanu.
"Bēgot no konflikta, mēs zaudējam ceļu pozitīvu attiecību veidošanai, jo mums tā arī nav radusies iespēja izteikt savu neapmierinātību vai pastāvēt uz savu. Katrs apspiestais konflikts rada latentas dusmas, kas galu galā noteikti uzliesmos vai vērsīsies pret pašu cilvēku," norāda Daičika.
Speciālisti ir pārliecināti, ka daudzu vecāku izpratnē kvalitatīva komunikācija nozīmē garas sarunas. Tā ir jauna gadsimta slimība: pārāk daudz vārdu un pamācību noved pie rezultāta, kas ir pretējs tam, ko mēs vēlamies panākt, – bērni vairs neko nedzird!
"Īsta komunikācija sevī ietver arī neverbālo komponenti – mūsu žestus, rīcību un pat klusēšanu. Ģimenē, kā arī pārī, nevajag pastāvīgi visiem par visu stāstīt. Dažreiz noklusēšana arī ir vajadzīga – tā iezīmē robežas starp paaudzēm," uzskatos dalās Efess.
Vecāki saskata emocionālās un verbālās izpausmes brīvību saskarsmē ar bērniem kā patiesas tuvības pierādījumu. Bet šādās attiecībās bērni jūtas iesprostoti – dažiem no viņiem pat var parādīties visai bīstama uzvedība, – atkarības, sevis ievainošana, tādā veidā paužot nepieciešamību attālināties no vecākiem. Konflikti ļautu viņiem elpot brīvāk, tā domā psihoterapeiti.
Trešais ideālais tēls: ne draudu, ne sodu
Nav nepieciešams parādīt varu – bērns viegli apgūst visus noteikumus. Viņš "pats no savas gribas" pieņem ierobežojumus, ko noteikuši vecāki, un piekrīt, ka tie nepieciešami viņa attīstībai.
Ar šo plaši izplatīto fantāziju cīnīties ir grūti. Šī ideālā tēla izcelsmes pamatā ir priekšstati par bērnu, kura iekšienē jau ir viss augšanai nepieciešamais, un pietiek ar to, lai to aplaistītu un parādītu saulei, lai tas atvērtos kā zieds.
"Vecāki dažreiz pieļauj, ka bērns pats spontāni var iemācīties sabiedrībā pieņemtos noteikumus un dzīves normas," zina teikt Budinaite. Pēc viņas domām, tāda pārliecība ir destruktīva, jo tā noliedz to, cik ļoti svarīgi ir vecākiem nodot savu pieredzi un zināšanas jaunākajai paaudzei. "Galu galā mūsu uzdevums ir izskaidrot bērniem noteikumus un ierobežojumus, pirms to iemēģināšanas praksē," saka speciāliste.
Kā uzsvērusi bērnu psihoanalīzes klasiķe Fransuāza Dolto, tieši pieaugušie bērnus "civilizē" un "humanizē". Nevajadzētu aizmirst arī par to, ka bērni ātri sāk izmantot vecāku vainas sajūtu un lieliski prot spēlēt uz to: tā rezultātā bailes sagraut ģimenes harmoniju atspēlējas pret pašiem pieaugušajiem.
"Šie pieaugušie pacieš, jo viņos taču ir izveidojusies iekšēja attieksme: tu esi slikts vecāks, ja izdari spiedienu vai liec kādu barjeru bērnam. Tādā ģimenē sāk valdīt bērns, kļūstot par tās galveno. Bet tur, kur nav noteikumu un robežu, bērnos rodas trauksmes sajūta, viņiem pat pašiem ir neērti par šo visatļautību," skaidro Budinaite.
Ceturtais ideālais tēls: katra personība ir kā atvērta grāmata
"Personīgā izaugsme" visiem ir kā uz delnas. Visi vēlas interesantu un priecīgu dzīvi, bet pie viena nosacījuma: neupurēt nedz pāra attiecības, nedz personīgo brīvību.
Risināt šo uzdevumu nav viegli. Jo ar terminu "personīgā izaugsme" daudzi saprot jebkādu ierobežojumu trūkumu. "Ģimene tiek uztverta kā kaut kas tāds, kurā laime jāgarantē visiem. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, tāda vīzija no ģimenes locekļiem noņem atbildību par notiekošo ģimenē, jo viņi uzskata, ka ģimenes ligzdiņai jāstrādā pašai no sevis," pārdomās dalās Efess.
Ja visi ir laimīgi – ģimene ir laba, ja "laimes automobilis" sāk buksēt – ģimene ir slikta. Viegli pārliecināties, ka šāda ģimenes paaugstināšana līdz visvarenā talismana pakāpei rada nenoteiktību nākotnē, akcentē speciālists.
Kāda ir šī toksiskā jēdziena pretinde? Svarīgi neaizmirst, ka bērniem ģimene ir vieta, kur viņi pakāpeniski mācās attālināties no vecākiem, – gluži kā putnēni mācās lidot. Ja ģimenē absolūti visas vēlmes tiek apmierinātas, vai tad radīsies vajadzība kādreiz izlidot no dzimtās ligzdas?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
