Lai gan Latvijā patlaban aktuālākā problēma ir Covid-19 ierobežošana, tomēr arī citas veselības problēmas nekur nav pazudušas, un cilvēkiem nākas meklēt mediķu palīdzību. Tā bija arī kādā rīdzinieku ģimenē, kad pēkšņi astoņus gadus vecu bērnu piemeklēja neciešamas vēdersāpes. Mamma ar bērnu nonāca Bērnu slimnīcā, taču viņas pieredze, kamēr sasirgušais nonāca līdz konkrētai slimnīcas nodaļai, lai sāktu ārstēšanu, bijusi gaužām satraucoša – 11 stundas viņi bijuši spiesti pavadīt vienā telpā, bezgaisā, bez ēšanas un dzeršanas, kamēr pienākuši Covid-19 siekalu testa rezultāti. Tikmēr Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) skaidro, kā notiek uzņemšana un uzturēšanās Ārstniecības zonā.
Uzklausījām mammas Elīnas (vārds mainīts) pieredzi. Svētdien, 21. februārī, ģimene laiku pavadījusi svaigā gaisā, astoņus gadus vecais bērns baudījis ziemas priekus, no sirds izdauzoties pa sniegu. Atgriežoties mājās, vakarā bērns sācis sūdzēties, ka sāp vēders, turklāt, aizejot uz tualeti, bērns urinācijas laikā sācis kliegt, stāstot, ka viņam ļoti sāp. Mamma nodomājusi, ka, iespējams, apaukstētas nieres, tik ilgu laiku dzīvojoties pa sniegu, un pirmdienas, 22. februāra, rītā veda bērnu pie ģimenes ārsta. Dakteris pēc apskates nolēma, ka lieta ir nopietnāka, izsakot aizdomas par akūtu aklās zarnas iekaisumu, tādēļ ģimenei ieteica nekavējoties doties uz Bērnu slimnīcu. Mamma tā arī darīja, BKUS Uzņemšanas nodaļā ierodoties pēc pulksten 11. Iesākums bijis raits – bērnam izmērīta ķermeņa temperatūra, sarakstīti dokumenti un atsevišķā telpā palūgts gaidīt ārstu, kurš drīz vien arī atnācis un arīdzan izteicis aizdomas par akūtu aklās zarnas iekaisumu. Lai to apstiprinātu, nozīmēta ultrasonogrāfiskā (USG) izmeklēšana. Turpat arī bērnam paņemtas analīzes – gan asins un urīna, gan arī abiem ar mammu veikts Covid-19 siekalu tests. Tas bija ap pulksten 11.30. Jāsāk gaidīt analīžu rezultāti.
Un tad sācies īsts murgs jeb ellīte, kā saka pati mamma. Viņus ar bērnu ievietoja vienā lielā telpā, kurā kopumā atradās 10 – 12 bērni ar vienu no saviem vecākiem. Katram bērnam bijusi gulta, bet vecākam – krēsls blakus tai. Gultas vietas norobežotas ar auduma aizslietņiem. Telpa bijusi bez logiem, gaiss tajā karsts, katrs bērns ar savu veselības kaiti – cits no sāpēm visu laiku īdējis, kliedzis, cits nemitīgi skaļi runājis. Elīnas bērnam nebija ļauts nedz ēst, nedz dzert, jo ārsti nezināja vēl, vai nebūs nepieciešama operācija.
Pēc divām vai trīs stundām saņemti asins un urīna analīžu rezultāti, kas apliecinājuši to, par ko jau bijušas aizdomas. Savukārt USG speciālists īsti nevarējis saskatīt aklo zarnu, tāpēc gan bērnu ķirurgs, gan pediatrs nolēmuši, ka bērnam jāstājas nodaļā uz novērošanu.
"Tā mēs tur mocījāmies – bezgaisā, bez dzeršanas, ēšanas. Par sevi jau neko nesaku, bet ko tas nozīmēja bērnam. Viņš pat nesaprata, ir diena vai nakts, prasīja man, jo tai telpā pat logu nav. Bērns jau gaidīja iestāšanos nodaļā, cerot, ka tur varbūt būs labāk. Bet uz nodaļu pārved tikai tad, kad ir Covid-19 testa rezultāti. Vaicāju ik pa laikam personālam, kāpēc tik ilgi jāgaida, uz ko atbildes nebija. Vēl neesot, lai gaidām. Beidzot! Pulksten 22.30 mūs pārveda uz nodaļu. Tās bija 11 stundas īstā ellē. Mūsu testi bija negatīvi. Taču tos jau mēs nodevām dienas pirmajā pusē. Atrodoties 11 stundas vienā telpā ar vēl tik daudzām ģimenēm, mēs jau varējām arī saslimt pa to laiku," norāda Elīna.
Visiem, kuri bija šajā telpā, pirms sagaidīts Covid-19 tests, bija pieejama tualete un ūdens, ko gan nevarēja dzert Elīnas bērns. "Kad braucām no rīta pie ģimenes ārsta, man jau nekā nebija līdzi – tikai somiņa. Līdz ar to arī es biju bez nekā... Vīrs nepieciešamās lietas atveda tikai nākamajā dienā. Tas vēl nieks, bet šīs 11 stundas atrasties nevēdinātā telpā, karstumā, bez logiem. Un vēl jau maska jālieto. Pat medmāsas atzinās, ka viņām dienas beigās no šādas vides acis asarojot," stāsta mamma.
Nodaļā jau viss bijis labi – māte ar bērnu ievietoti atsevišķā palātā. Uzsākta ārstēšana ar antibiotikām, jo ārsti nolēmuši neoperēt. Otrajā USG apstiprinājusies diagnoze – iekaisums, un nolemts iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās. Tiesa, vēl viens "piedzīvojums" bijis dienā, kad jau bija plānots izrakstīties no slimnīcas, kad bērnam pēkšņi parādījusies alerģija no antibiotikām – sācis pampt kakls, bet arī šie notikumi mammu Elīnu tik ļoti nesatrauc, kā laiks pirms iestāšanās nodaļā.
"Es tiešām nesaprotu, kādēļ Covid-19 testa, turklāt siekalu, jāgaida tik ilgi. Kādēļ visi gaidītāji atrodas vienā telpā, kur galu galā tu pat vari saslimt, ja uz testa nodošanas brīdi tāds vēl nebiji?! Vai tiešām šo naudu, kas Latvijai piešķirta vīrusa ierobežošanas pasākumiem, nevar iztērēt arī šādiem mērķiem, – lai radītu drošus un cilvēcīgs apstākļus? Gribētos dzirdēt atbildīgo iestāžu viedokli," dusmojas Elīna.
Visādi citādi – bērns jau tagad turpina ārstēšanos mājās, veselība uzlabojas un viss būs labi, taču Elīnai palikušas mieles no uzturēšanās uzņemšanā, pat it kā izprotot pašreizējos apstākļus, tomēr uzskatot, ka uzlabojumi ir iespējami.
Bērnu slimnīcas komentārs
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas daļas vadītāja Dace Zaldāte-Rozentāle portālam "Cālis" norādīja, ka Bērnu slimnīcā rūpīgi tiek analizēta katra sūdzība, lai rastu sistēmiskus uzlabojumus slimnīcas procesos.
"Lai skaidri identificētu un izvērtētu konkrēto gadījumu, aicinām iesniegt sūdzību, aizpildot formu mūsu mājaslapā," skaidro Zaldāte-Rozentāle.
"Vienlaikus vēlamies informēt par NMPON darba organizācijas procesu un paskaidrot, ka Observācijas nodaļā pacienti nevis gaida palīdzību, bet gan saņem nepieciešamo ārstēšanu un tiek novēroti dinamikā, lai lemtu par tālāko ārstniecības taktiku.
Lai ievērotu Covid-19 ierobežošanas pasākumus, Bērnu slimnīca ir ieviesusi virkni izmaiņu, atbilstoši valstī ieviestajiem noteikumiem un esošās infrastruktūras iespējām, vienlaikus meklējot veidus, kā gādāt par pozitīvu pacientu pieredzi un drošību."
Kad pacients nonāk NMPON uzgaidāmajā telpā, NMPON ārsta palīgs izvērtē pacienta veselības stāvokļa smagumu un piešķir attiecīgo steidzamības kategoriju (krāsu). Šī kārtība ir saglabājusies nemainīga un plašāk par to var izlasīt šeit.
Pēc tam pacients nonāk NMPON Ārstniecības zonā, kur pacientu apskata ārsts, tiek nozīmēti un veikti nepieciešamie izmeklējumi. Tikai pēc izmeklējumu veikšanas tiek lemts par nepieciešamību pacientu stacionēt kādā nodaļā. Pacientu paredzamais uzturēšanās laiks NMPON ir līdz 24 stundām, jo šeit ir koncentrēts lielākais personāla resurss, kas ļauj operatīvi sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim, uzsākt ārstēšanu ar medikamentiem vai sagatavot pacientu tālākām procedūrām, t. sk. informējot pacientus, ka viņi nedrīkst ēst, jo var būt nepieciešama kāda ārstnieciska procedūra (piemēram, vispārējā anestēzija).
NMPON Ārstniecības zona ir sadalīta posteņos, kuros atrodas gultas, vienā postenī ir ne vairāk kā piecas gultas. Savukārt vecākiem ir pieejami ērti izlaižami krēsli pie katras gultas, lai vecākiem būtu iespēja kaut nedaudz atpūsties.
NMPON personāls regulāri aicina visus pacientus un viņu pavadošās personas telpās uzturēties maskās no vecuma, kad ar bērnu to ir iespējams sarunāt. Lai mazinātu iespēju inficēt citus stacionāra pacientus, pirms pacientu ievietošanas ārstēšanai stacionāra nodaļā, tiek veikts Covid-19 tests. Situācijās, kad pacienta dzīvība ir apdraudēta, vai nepieciešama akūta operācija jeb manipulācija, tiek veikts "ātrais" tests, citos gadījumos tiek veikts parastais tests.
BKUS visu savu darbu organizē atbilstoši Veselības Inspekcijas noteiktajiem normatīviem.
Pacientiem, kuriem ilgāku laiku ārstniecības procesa dēļ nav atļauts ēst un/vai dzert, ārsts individuāli izvērtē konkrēto situāciju un nepieciešamības gadījumā šķidrums tiek nozīmēts intravenozi.
Šobrīd Bērnu slimnīcā nav iespējams NMOPN pacientiem nodrošināt individuālas palātas, taču ir uzsākts darbs pie NMPON attīstības un tajā ieplānotie risinājumi sniegs iespēju uzlabot pacientu uzturēšanos nodaļā, norāda Zaldāte-Rozentāle.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
