Visā pasaulē un arī Latvijā 8. martā atzīmē Starptautisko sieviešu dienu. Laika gaitā šīs dienas atzīmēšana ir mainījusies, un dažādās valstīs to atzīmē atšķirīgi, bet tas nemaina iemeslus, kādēļ šīs dienas svinēšana joprojām ir būtiska un aktuāla, norāda Labklājības ministrijā (LM).
Statistikas dati un pētījumi ļauj novērtēt, kā Latvijā tiek ievērotas sieviešu un vīriešu vienlīdzīgās iespējas un tiesības – saņemt līdzvērtīgu darba samaksu par līdzvērtīgu darbu, veidot karjeru un pilnveidot savas profesionālās prasmes, sabalansēt laiku starp privāto un darba dzīvi, ieņemt jebkādu amatu lēmumu pieņemšanas pozīcijās, iegūt izglītību, dzīvot drošu un no vardarbības brīvu dzīvi. Dati un pētījumi parāda gan pozitīvas izmaiņas un tendences, gan atklāj jaunus izaicinājumus, kas liek mērķtiecīgāk plānot un īstenot pasākumus, lai uzlabotu īpaši sieviešu situāciju, bet neaizmirstu arī par vīriešiem, akcentē LM.
Daži fakti un skaitļi, kas raksturo situāciju un apliecina Starptautiskās sieviešu dienas aktualitāti un patieso nozīmi arī mūsdienās:
- Sieviešu pārstāvniecība lēmumu pieņemšanas procesos ir ļoti mainīga. 13. Saeimā no 100 deputātiem 27 ir sievietes. Savukārt Ministru kabinetā, ieskaitot Ministru prezidentu, ir 14 ministri, no kuriem divas ir sievietes.
- Izglītībā saglabājas nemainīga tendence – sieviešu īpatsvars, kuras iegūst augstāko izglītību, būtiski pārsniedz vīriešu skaitu. 2020. gadā augstskolās mācījās 65 procenti sieviešu un 35 procenti vīriešu. 2019. gada sākumā no visām Latvijas sievietēm 25-34 gadu vecumā pusei bija augstākā izglītība, vīriešiem – vien 28 procentiem.
- Ja izglītības jomā sieviešu sasniegumi ir augstāki nekā vīriešu, tad attiecībā uz atalgojumu tā nav. Darba samaksas atšķirība starp sievietēm un vīriešiem 2019. gadā ir pieaugusi līdz 21,2 procentam.
- Vecuma pensijas piešķirtais apmērs sievietēm 2019. gadā bija par 8,4 procentiem mazāks nekā vīriešiem (342,81 eiro sievietēm un 373,85 eiro vīriešiem).
- Latvijā, lai arī nedaudz mazinājies, bet joprojām saglabājas augsts tolerances līmenis pret vardarbību ģimenē un saglabājas tendence vainot pašu upuri. 75 procenti Latvijas iedzīvotāju 2018. gadā uzskatīja, ka vardarbība ģimenē pret sievietēm ir nepieļaujama un tai vienmēr jābūt sodāmai (2016. gadā – 64 procenti).
Tā bija tāda maza ielūkošanās oficiālo iestāžu apkopotajā informācijā, bet šajā dienā – 8. martā – portāls "Cālis" vēlas izcelt reālo dzīvi, reālas sievietes, kuras ar savu mīlestību, dzīves gudrību, jā, bieži vien ar neiedomājamu drosmi un pārpasaulīgu spēku spēj veidot un uzturēt ģimenē to īpašo sajūtu, ko bieži dēvē par pavarda sargāšanu. Uguns reiz var arī apdzist, ja to ik pa laikam nepavaktēsi. Šīs sievietes, kuru stāstus piedāvājam šajā reizē, spēj iedvesmot, neļaut nolaist rokas brīžos, kad šķiet, ka vairs nespēj...
Viena ar 10 audžubērniem Krievijas pierobežā: ir jāizskauž parazītisms sabiedrībā
Līdzjūtība reizēm pārvēršas par pretēju lietu jeb to, ka cilvēkam, pret kuru jūtam žēlumu, patiesībā vajadzētu žagarus. Tik daudzas ģimenes Latvijā ir pieradušas dzīvot no pabalstiem, ka nemaz nedomā strādāt, un tā aug arī viņu bērni. Ir jāizbeidz parazitēt uz sociālās palīdzības rēķina un bērniem jāmāca darba tikums, uzskata Zinta Zihmane no Alūksnes puses. Kā pati smej, Alūksne esot tālāk no viņas mājām nekā Krievijas robeža.
Viņas greznību nepazīst. Divas daudzbērnu mammas atklāti stāsta par dzīvi laukos
"Es nezinu, kas ir SPA, un es pēc tā neilgojos. Esmu pieradusi izdzīvot ar to, kas ir". "Kosmētiku neesmu lietojusi vairākus gadus, jo zinu, cik tā ir dārga". Tās ir divas sievietes, daudzbērnu mammas, kuras atzīstas, ka sievišķīgo prieku viņām nav daudz, bet… Viņām to visu nevajag, jo galvenais, lai bērni paēduši, apģērbti un izskoloti. Viņas dzīvo Alūksnes pusē, mazos pagastos un patlaban labdarības akcijas īstenošanas gaitā saņem palīdzību, lai jaunākos bērnus nodrošinātu ar autiņbiksītēm un piena maisījumiem.
No nabadzības nav jākaunas. Stāsts par dzīves kritumiem un kāpumiem mazpilsētā
Irina Vīnkalna savos 53 gados ir piedzīvojusi daudz – gan nabadzību, gan asaras, pārsteigumus, smieklus, laimi, mīlestību. Viņa kopā ar ģimeni dzīvo Kurzemes mazpilsētā – Saldū. Irina ir optimisma pilna, lai gan dzīvē bijuši arī ļoti smagi brīži, kad šķiet, ka izejas praktiski nav, un tomēr, kā viņa pati mūsu sarunas laikā uzsver vairākkārt: "No nabadzības nav jākaunas. Tāpēc cilvēkam ir dota mute, lai runātu, lai ietu un lūgtu palīdzību, nevis sevī tikai burkšķētu un vainotu visu pasauli."
'Kad sievietē deg uguntiņa, viņa var visu': 10 bērnu mamma Marina
Sievietes sūtība visupirms ir būt mātei, tad sievai, meitai, darba kolēģei un bērnu laišana pasaulē ir visdrošākais depozīts, tā saka rīdziniece Marina Šumane, kura kopā ar vīru Aleksandru audzina 10 bērnus. Vēl viņa uzskata, ka bērnu nevar būt par daudz, tieši tāpat kā mīlestības un laimes.
Šķīstības solījums, bērna zaudējums un Dieva mīlestība – daudzbērnu mammas Evelīnas neparastais stāsts
Evelīna Sproģe – meita, māte un sieva, tā viņa pati par sevi saka. Evelīnai ir 35 gadi un četri bērni, patiesībā – pieci, bet mazais Gustaviņš uz ģimeni noraugās no mākoņu maliņas. Sproģu ģimene ir kristieši, kuri pieder pie baptistu draudzes. Starp citu, Evelīnas vīrs Andris ir brālis zināmajam baptistu mācītājam Pēterim Sproģim.
Izskatās, ka man attīstās vēl citas maņas. Trīnīšu mammas Simonas stāsts
"Es laikam tūliņ nomiršu, nāc paskaties, vai tu redzi to pašu ko es?" tā Simonai Šponai sacīja ginekoloģe, kad tika veikta pirmā ultrasonogrāfiskā izmeklēšana. Trīs! Pārsteigta bija gan ārste, gan Simona, kura šajā reizē vizītē bija ieradusies bez vīra. Simonas bērniņi piedzima šā gada 18. janvārī Rīgas Dzemdību namā, šogad pirmie un pagaidām, cik zināms, – vienīgie šā gada trīnīši. Ko nozīmē auklēt trīņus, cik daudz spēka tas prasa no vecākiem, par to stāsta Simona, 34 gadus veca rīdziniece.
Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'
Vēl tad, kad gleznotāja un Mārupes vidusskolas sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte nebija precējusies, viņa zināja, ka pienāks diena, kad ģimenē tiks uzņemts kāds bērns, kurš kaut kādu apstākļu dēļ bijis spiests tikt šķirts no saviem vecākiem. Lai gan, kā saka pati Ēstere, jaunībā, iespējams, nedaudz nobijusies no liktenīgā soļa, to ar uzviju piepildījusi tad, kad bija izveidota sava ģimene. Ēstere ar vīru Gintu Zommeru audzina deviņus gadus veco Jāni un piecus gadus veco Gati, kurš ģimenē ienāca piecu mēnešu vecumā, pārvests no bērnunama, bet vēl pie viņiem dzīvo nu jau pilngadību sasniegušais Džallo Abdula, jaunietis no Gambijas, kuram līdz 18. dzimšanas dienai Ēstere bija aizbildne.
Bērniem nav jābūt vecāku parādniekiem. Piecu bērnu mammas, vecmātes Edītes stāsts
Kad Edīte Šeldere pirmo reizi dzīvē aizgāja pie ginekoloģes, kas notika pēc kāzām 1991. gadā, viņai sacīja – "Visticamāk, jums bērnu nebūs". Paradoksāli, ka patiesībā jau tajā brīdī Edīte gaidīja savu pirmo meitu, un vēl jo vairāk, cik aplams bija dakteres sacītais, jo sieviete laidusi pasaulē četrus bērnus, bet vienu – adoptējusi. Bērnībā Edīte bijusi stingri pārliecināta, ka viņai, kad izaugs liela, būs 10 bērni. Laikam jau nemaz tik nepatiesi tas viss nebūs, jo pati izaudzinājusi piecus, bet simtiem bērnu palīdzējusi nākt pasaulē. Edīte jau 12 gadus strādā par vecmāti Rīgas Dzemdību namā.
Vīram pie kapa apsolīju – meita staigās. Kristīnes spēka un cerību stāsts
Kristīne Spirģe dzīvo Jaunpiebalgā un viena audzina trīs bērnus, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām. Pirms četriem gadiem 33 gadu vecumā savās mājās ar sirdstrieku mira Kristīnes vīrs Kaspars, sagāžot ģimenes pasauli kājām gaisā. Bet, kā saka pati Kristīne, ja Dievs kaut ko atņem, viņš noteikti arī kaut ko iedod – šajā gadījumā tas bija spēcīgs grūdiens, lai sieviete sāktu rīkoties un savu īpašo meitiņu Kristu celtu kājās vārda vistiešākajā nozīmē.
Raudāšana un mājas tīrīšana palīdz smagos brīžos. Saruna ar Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta virsmāsu
Intai Kalniņai ir 33 gadu. Viņa ir mamma diviem bērniem, sieva savam vīram un virsmāsa Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu paliatīvās aprūpes dienestā. Enerģiska, smaidīga, ļoti stipra sieviete, tādu iespaidu atstāj Inta, kad esam norunājušas gandrīz divas stundas. Vēl vakarā nevaru nedomāt par Intas darba smagumu, par to, kā viņa vienlaikus spēj atvieglot nedziedināmi slimo bērnu ciešanas un apčubināt savējos ģimenē. Darbinieku Bērnu paliatīvajā aprūpes dienestā trūkst, bet Inta to var. Tādu cilvēku nav daudz…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
