'Artrīts mani kaitina kā 'kovids'. Bērni par dzīvi ar autoimūnu slimību

Sabiedrības zināšanas un izpratne par to veicina šādu slimību savlaicīgāku diagnostiku, ārstēšanas un aprūpes uzsākšanu.

Bērnu slimnīcas reimatologi ik gadu sniedz ap 4000 konsultāciju, un pie ārstiem stacionārā nonāk ap 300, pat tikai gadu veci, pacienti. Visbiežāk bērni sirgst ar hronisku locītavu artrītu jeb juvenilu idiopātisku artrītu, taču ir pacienti, kuriem atklātas arī ļoti retas slimības, piemēram, tādas kā sistēmas sarkanā vilkēde vai nodozais poliarterīts.

Tipiskas locītavu iekaisuma jeb artrīta pazīmes ir sāpes, pietūkums un kustību ierobežojumi, taču visas pazīmes var neizpausties vienlaicīgi. Par iespējamu reimatoloģisku slimību var liecināt arī tādas pazīmes kā ieildzis drudzis bez skaidra iemesla, neskaidri izsitumi uz ādas, muskuļu vājums un sāpes u.c. Reimatiskām saslimšanām bieži ir autoimūns raksturs. Tas nozīmē, ka imūnā sistēma sāk veidot antivielas pret veseliem audiem, kā rezultātā attīstās iekaisums. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā imunitāte darbojas pārāk aktīvi, ārstēšanā tiek pielietoti imunitāti nomācoši līdzekļi. Tas reimatoloģijas pacientus padara par īpaši ievainojamu sabiedrības daļu, kuru sevišķi jāsargā Covid-19 pandēmijas laikā. Vairāk par reimatiskām slimībām bērniem lasāms interneta resursā šeit.

Par to, kā pandēmijas laiku pavada Bērnu slimnīcas reimatoloģijas profila pacienti, stāsta Marta, Patriks, Agneta un Oļesjas mamma.

Marta, 13: "Čau, mani sauc Marta, man ir 13 gadi. Un cik es sevi atceros, man ir artrīts. Viņš mani ļoti kaitina, tāpat kā "kovids" – negrib un negrib atkāpties! Šo trako laiku man palīdz pārvarēt korejiešu mūzika un seriāli, jo no skolas un visām zālēm ļoti piekūstu. Janvārī man celim bija operācija. Tas nebija patīkami, bet līdz ar to es tiku pie ļoti foršas fizioterapeites Vaivaros, kura man ļoti palīdzēja gan fiziski, gan morāli turēties stiprai un uzlaboja garastāvokli. Arī mana ģimene mani vienmēr uzmundrina un motivē. Tagad cenšos uzlabot sekmes, jo tad mamma man apsolīja nopirkt kāmīti. Tā ka – aizmirstam visu slikto un "kovidu" un turpinām iet uz priekšu – uz "gaišo pusi"."

Oļesjas, 13, mamma: "Kopumā mēs Covid laiku pārdzīvojam mierīgi. Protams, mums trūkst iepirkšanās un citu pirmskovida prieku, žēl, ka nedrīkst iet ciemos un aicināt viesus. Bet noskaņojums ir labs, pateicoties vaļasprieku esamībai; parādījās vairāk brīvā laika. Vaļasprieki sekojoši: zīmēšana, albumu noformēšana ar skrapbukinga tehniku. Vēl meitai ir dienasgrāmata, kur viņa raksta savas domas, pārdzīvojumus, sapņus... Paldies, ka ir "WhatsApp" – var komunicēt ar draugiem."

Patriks, 11: " Sveiks, mans lasītāj! Ir pagājis diezgan liels laiks, kopš sadzīvoju ar slimību, kura man uzglūnēja pavisam negaidīti. Nu jau tie ir trīs ar pusi gadi. Ir gājis visādi. Ir bijuši skumji brīži, ne tik skumji, priecīgi, pārsteigumu pilni, kā arī lielu vilšanos pilni. Bet vienmēr man blakus ir bijusi mana mamma, tuvinieki un draugi, kuri mēģinājuši man atrast kaut mazāko saules un cerību stariņu, kuri kopā ar mani priecājušies par jauniem sasniegumiem, kuri kliedējuši manī šaubas un neticību pozitīvajam.

Nu jau kopš pagājušā rudens esmu ļoti priecīgs par slimības ārstēšanas gaitu. Kopā visiem spēkiem, man liekas, esam uz pareizā ceļa. Diemžēl šī valsts un pasaules situācija neļauj pilnībā izbaudīt šo prieka sajūtu, jo tik daudz un dažādu ierobežojumu, ka brīžiem paliek skumji un garlaicīgi.

Ļoti grūti ir sevi motivēt, atrast kādus hobijus un nodarbes, bet es cenšos. Pašreiz esmu aizrāvies ar sportošanu brīvā dabā, kā arī ļoti patīk veidot videoklipus. Ziemas laikā daudz slēpoju ar distanču slēpēm, braucu ar ragavām. Šis bija gads, kad tā pa īstam varēja izbaudīt ziemas priekus un aktivitātes. Siltākā laikā plānoju daudz braukt ar velosipēdu un pavadīt daudz laika svaigā gaisā un, protams, makšķerēt. Tāds ir mans plāns, kā pārvarēt šo Covid situāciju, un ļoti ceru uz drīzu uzlabojumu. Novēlu visiem labu veselību, stipru garu un daudz pozitīvu domu.

Agneta, 15: "Kā es pārdzīvoju Covid laiku… Ļoti daudz mācos, jo šogad jāpabeidz 9. klase un mūzikas skola. Vēl guļu gultā, skatos seriālus, muļķīgus video, ēdu našķus. Reizēm aizeju pastaigāties ar suņiem līdz ezeram un gaidu vasaru, kad varēšu peldēties. Ir brīži, kad visi mini "besī" un negribu nevienu redzēt; tad ieeju savā istabā, palienu zem segas un guļu, un neviens mani netraucē. Vismaz reizi nedēļā braucu uz fizioterapiju, un tā ir vienīgā izklaide ārpus mājām. Ir dienas kad, pagatavoju ģimenei vakariņas, izcepu kādu kūciņu un sagaidu mājās no darbiem vecākus. Gaidu ar nepacietību, kad varēšu atgriezties skolā, pulciņos un satikties ar draugiem."