Māksla nedarīt neko: kāpēc ir svarīgi ieplānot laiku sev  (1)

Nereti ilga kopā būšana un rutīna noved pie strīdiem, no kuriem būtu viegli izvairīties. Pēc pavasara notikumiem cilvēkiem – gribot negribot – ir jāsāk aizpildīt savstarpējais attiecību elements, emocionālā tuvība, kas diemžēl daudzās attiecībās ir kļuvusi ļoti trausla. Kā saglabāt dzirksteli un neļaut attiecībām panīkt? Būtībā atbilde slēpjas tepat – tu nedrīksti sev ļaut regresēt pašam.

Tas, kāda tev apkārt vide, un tas, kādi cilvēki ir tev līdzās, it tavs atspulgs. Ne velti mums tiek atsūtīti notikumi un cilvēki kādā pārdomu vai vājākā dzīves posmā. Tie ir notikumi, kas jātulko pašam, savā sajūtu valodā. Šī valoda ir zināma tikai tev vienam, un, iemācoties to, sadzirdot to, tu spēj augt un pilnveidoties ne tikai pats, bet reizē arī mainot savu vidi, apkārtni un līdzcilvēkus.

Cilvēkam ir jāsaprot tas, ka to, ko vairosim sevī un to, ar kādām emocijām sevi barosim, ar to arī varēsim dalīties. Ja tevī ir prieks, laime un pieņemšana, tad šīs emocijas varēsi izpaust. Tās jau ir tevī "dzīvas". Savukārt, ja esi piepildījusi sevi ar bailēm, dusmām, aizkaitinājumu un neapmierinātību, tad zini, ka tieši ar to tu varēsi dalīties un atspoguļot citiem. Šeit atkal ir izvēle, kas atkarīga vien no pašiem.

Ir tik ļoti svarīgi novilkt robežu starp savām, ģimenes un partnera vajadzībām. Kā to visu līdzsvarot? Jābūt godīgam pašam pret sevi, ir jānovelk robežas. Jāatrod laiks sev, jāmācās pateikt: "Šis laiks ir mans." Tikai tad var piedzīvot šo piepildījumu un mīlestību, ko vispirms izjūti sevī. Tālāk jau vari dalīties tajā ar saviem tuvākajiem, ar saviem mīļajiem.

Vienmēr ir jāatceras – laimīga mamma nozīmē arī laimīgus bērnus. Tas nav viegli, bet tikai tad, kad pats būsi apmierināts ar sevi un dzīvi, varēsi dot kaut ko arī citiem. Protams, ja mēs trinamies viens gar otru, bļaujam, meklējam viens otrā blusas, tas noteikti paņem daudz enerģijas. Bērns labāk vēlas redzēt mammu, kas šajā pandēmijas laikā ir bijusi atbalstoša, saprotoša, laimīga, un tajā pašā laikā atļāvusi bērnam pieredzēt pašam savu dzīvi, nevis darbojusies viņa vietā. Arī bērnam ir jāiemācās satikties ar savām grūtībām un pieņemt lēmumus, kā tās risināt. Tāpēc ir tik svarīga šī robežu nolikšana un laiks, ko veltām savām interesēm. Tā var būt kaut vai īsa pastaiga dabā, meditācija, mūzikas klausīšanās, sports vai virtuāla saruna ar draudzeni. Jebkas, kas var palīdzēt kaut uz mirkli atjaunot spēkus un resursus.

Es uzskatu, ka sievietes pandēmijas laiku izjūt dubultā smagi, taču atgādinu – nav nepieciešams kontrolēt pilnīgi visu un tādā veidā iztukšot sevi. Sievietes izjūt spēcīgāku atbildību par bērniem, par ēdienreizēm un to, lai mājās būtu kārtība un gaisā virmotu smarža. Jā, neapšaubāmi, tā ir daļa no sievietes būtības, taču, lūdzu, neaizmirstiet un nejauciet kopā savas dzīves lomas. Ja esi pie plīts un gatavo ēdienu, tad esi tajā mirklī sieva un pavarda turētāja. Ja maini lomu un esi mamma, tad neskrien pie bērna ar pavārnīcu un nelūdz, lai bērns aši pasaka, ko vajag palīdzēt vai paskaidrot, jo uz plīts vārās zupa un tev nav laika bērnu uzklausīt. Visbeidzot – tajā mirklī, kad esi sieviete, tad apzinies to, ka virtuves darbi ir pabeigti, bērns ir saņēmis nedalītu uzmanību un ir pienācis laiks, kad vari baudīt savu atpūtu kopā ar mīļoto (vai darīt jebko citu patīkamu). Ieplāno laiku un brīdi sev un savai labsajūtai.

Reizēm vajag atļaut sev nedarīt neko. Patiesībā tas pat apzināti jāieplāno. Ir jāizvirza šis nodoms un neatlaidīgi jātuvojas tam, pat tad, ja nekā nedarīšana vēl tikai jāiemācās. Iespējams, ka tad, kad sāksi rīkoties pēc sava prāta un savām izjūtām, daudzi tevi nesapratīs un uzskatīs par dīvainu vai savādu. Bet patiesībā – tu būsi laimīga un brīva, jo beidzot būsi sadzirdējusi sevi! Laime, brīvība ir mirklis šeit un tagad. Tas ir jāpiedzīvo šobrīd. Pagātne ir tikai mūsu pieredze, savukārt nākotne ir nezināma. Tad kāpēc maldīties pa takām, kuras ir jau izstaigātas vai pa takām, kuras, iespējams, pat nepastāv. Vai nav vieglāk baudīt un just lietas, kas ir tepat un līdzās? Tu vari būt pietiekami stipra, lai pateiktu, ka šodien es izvēlos darīt pilnīgi neko, piedzīvojot mirkļa burvību un savu klātesamību tam!