koka zirdziņš, šūpuļzirdziņš, bērnība, atmiņas
Foto: Shutterstock
Kas vienā kultūrā pašsaprotams, citā var raisīt virkni izbrīnas pilnus jautājumus. Pie šādiem citviet pasaulē līdz galam neizprotamiem fenomeniem pieskaitāmas arī Latvijā pastāvošās dažādās prakses stājas korekcijai, sākot ar zīdaiņa tonusa mazināšanai paredzētajiem pasākumiem, dažādu slingu ieviešanu bērna pārnēsāšanai agrīnajā periodā un hendlinga nodarbībām, beidzot ar ārstniecisko vingrošanu vēlākos gados un pat specializētu skolu.

Sociālantropoloģi Karīnu Vasiļevsku-Dāsu, kas nesen ieguvusi doktora grādu medicīnas antropoloģijā Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko un Bērklijas apvienotajā programmā un kas kā viesdocētāja maijā ieradīsies Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), interesēja jautājums, kur sakņojas šāda nepieciešamība un kāpēc laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma neatkarīgajā Latvijā šīs dažādās prakses stājas korekcijai tikai pieņemas plašumā.

Tavi disertācijas secinājumi ir, es pat teiktu, kaut kādā mērā izaicinoši visiem tiem, kas ir bijuši un joprojām ir saistīti ar bērnu aprūpi Latvijā. Atceros, savā nesenajā prezentācijā Latvijas auditorijai teici, ka tev visu laiku jātulko saviem ārvalstu kolēģiem šīs Latvijā pastāvošās prakses. Tavas disertācijas viena no atziņām ir, ka stājas koriģēšana ar dažādām metodēm ir Latvijai specifiska.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!