Nācija ar staltu muguru – kāpēc Latvijā tik izplatītas ir stājas korekcijas prakses?  (3)

Sociālantropoloģi Karīnu Vasiļevsku-Dāsu, kas nesen ieguvusi doktora grādu medicīnas antropoloģijā Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko un Bērklijas apvienotajā programmā un kas kā viesdocētāja maijā ieradīsies Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), interesēja jautājums, kur sakņojas šāda nepieciešamība un kāpēc laikā pēc Padomju Savienības sabrukuma neatkarīgajā Latvijā šīs dažādās prakses stājas korekcijai tikai pieņemas plašumā.

Tavi disertācijas secinājumi ir, es pat teiktu, kaut kādā mērā izaicinoši visiem tiem, kas ir bijuši un joprojām ir saistīti ar bērnu aprūpi Latvijā. Atceros, savā nesenajā prezentācijā Latvijas auditorijai teici, ka tev visu laiku jātulko saviem ārvalstu kolēģiem šīs Latvijā pastāvošās prakses. Tavas disertācijas viena no atziņām ir, ka stājas koriģēšana ar dažādām metodēm ir Latvijai specifiska.

Iesākumā gribu pateikt, ka mans kā sociālantropologa uzdevums nav noteikt, kas ir pareizi un kas nav, īpaši no medicīnas viedokļa, mans uzdevums ir izgaismot sabiedrībā pastāvošus fenomenus no citas puses. Man kā antropologu interesē, kā mūsu attieksme pret taisnu ķermeni ir radusies. Savā doktora disertācijā parādu Latvijā svarīgas vērtības, kas ir ietekmējušas arī medicīnas jomu. Es analizēju jēdzienu "laba stāja" no morālajiem un estētiskajiem Latvijas ķermeniskās audzināšanas aspektiem, dēvējot to par "taisnās muguras morāli". Pētīju populāras prakses tā sauktā zīdaiņa tonusa mazināšanai un stājas profilaksei. Analizēju bailes no fizioloģiskas asimetrijas, kas ietekmē mūsdienu vecāku un medicīnas profesionāļu attieksmi pret bērnu ķermeņiem Latvijā. Negribu arī teikt, ka pievērst uzmanību stājai un simetrijai nav pareizi tikai tāpēc, ka Amerikā tā nedara.

Šo prakšu aizsākumi meklējami padomju periodā, bet atšķirībā no mūsdienu vecāku vidū valdošās vispārīgi nosodošās attieksmes pret padomju pagātni, raizes par ķermeņa taisnumu ir plaši atzītas un ietekmē arī salīdzinoši alternatīvo ķermeniski-intensīvo vecāku grupu attieksmi pret bērnu veselību. Tie ir vecāki, kas vadās pēc drošās piesaistes principiem, īpaši ķermeniskos veidos – nēsājot bērnu slingā, guļot vienā gultā ar zīdaini, arī ilgstoši barojot ar krūti, šī bija viena no grupām, ko es pētīju disertācijas darbā.

Vai šī prakse ir tikai un vienīgi padomju mantojums? Vai ir vērojamas arī kādas ietekmes postpadomju laikā, kas ļāvušas šo praksi uzturēt?

Savu Latvijas kolēģu lokā apspriedām, ko nozīmē Raiņa dzejolis "Lauztās priedes" – tajā ir minēta šī muguras liekšanas, kas ir interpretēta kā kaut kas negatīvs. Labāk lūzt, nevis muguru liekt. Var vilkt paralēles ar dzimtbūšanu un piespiedu pakļaušanos varai. Šo būtu vērts pētīt vēsturniekiem, folkloras speciālistiem. Pati esmu pētījusi tikai to, kā jēdziens "ķermenis" parādās tautasdziesmās, un te jāsaka, ka neparādās nemaz – tajās ir minēts tikai "augums". Bet "Lauzto priežu" analīze dod nojausmu, ka taisnās muguras morālā vērtība nav veidojusies tikai padomju periodā.

Man svarīgi pateikt, ka tas, kas pašlaik notiek Latvijā, proti, šīs dažādās stājas koriģēšanas prakses, ir tieši Latvijai īpašas. Dažreiz mēs zināmā mērā to darām pat par spīti tam, kas notiek citās valstīs. Piemēram, man stāstīja par Īrijā dzīvojošiem latviešiem, kuri nesaskaras ar tik precīzu bērnu stājas novērtēšanu kā Latvijā. Viņiem Latvijas variants šķiet pat pierastāks. Dzīvojot Amerikā, man kā mammai un sociālantropologam tas bija atklājums, ka šeit nepastāv tāds uztraukums par zīdaiņa muguru. Neesmu dzirdējusi par hendlingu tādās izpausmēs, kā tas ir Latvijā.

Mani nepamet sajūta, ka šeit vietā ir runāt ne tikai par šķībajiem bērniem, bet arī par šķībo vecāku korekciju, es to domāju metaforiski – proti, pret vecākiem īpaši agrīnā bērna vecumā tiek izdarīts tik milzīgs spiediens par to, kā un ko vajag, lai bērns attīstītos atbilstoši tabulām un algoritmiem, ka visu šo aprūpes darbību kopums galu galā kļūst arī par kritēriju tam, vai es esmu labs vecāks. Pēc tam dažādas institūcijas prasīs man, ja būs kādas problēmas, un ja būs, tad es neesmu tikusi kā vecāks galā ar saviem pienākumiem.

Savā disertācijā es aplūkoju arī šo aspektu. 90. gados aizsākas vispasaules tendence, kuru apzīmē ar terminu helikoptera vecāki. Pirms tam bērnu varēja atstāt vienu mājās, par to īpaši nesatraucās. Latvijā šajā pat laikā pieņēma likumu, līdz cik gadiem bērnus nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Vecāki kļuva daudz orientētāki uz bērnu.

Pētījuma laikā atcerējos stāstu, kā mani bērnībā masāža izglāba no neaugšanas. Runāju ar savu vecmāmiņu, kas atzina, ka bērniem tomēr ir jāpieskaras, pretēji tādiem izteikumiem kā "tikai neņem rokās, pieradināsi", un tieši tāpēc, ka mani vairāk ņēma rokās, viņai šķiet, atsākās mans augšanas process. Tie ir astoņdesmitie gadi, paradigmu maiņa. Sava pētījuma ietvaros intervēju vairāk alternatīvos vecākus, kas patiesībā kļūst arvien mazāk alternatīvi, jo visas šīs prakses plaši izplatās caur medijiem. Es viņus pētījumā dēvēju par ķermeņ-intensīviem vecākiem, jo tieši ar ķermenisko piesaisti viņi atšķiras no tradicionālākiem vecākiem un iepriekšējās paaudzes. Šī vecāku grupa izteikti pretojas padomju periodam, ko viņi atminas, bieži vien caur savu vecāku prizmu, kā laiku, kad institucionālā aprūpe apspieda iespēju izveidot agras attiecības ar bērnu.

Tajā pat laikā tu stāstīji, ka pašiem amerikāņiem ir prakse ar īpašām ierīcēm regulēt bērnu galvas kausus agrīnā vecumā. Ir kultūras, kas īpaši rūpējas par pareizu zobu formu, pareiziem kakliem, lūpām, apgraiza dzimumorgānus, lai tie atbilstu pieņemtajiem standartiem. Ko tas liecina par mums kā cilvēkiem?

Tas nav tikai estētiski. Tam visam ir pamatojums, piemēram, Ķīnā kājas nosēja kā konkrētas šķiras piederības zīmi. Mūsdienu vizuālajā pasaulē ir dažādas prakses, lai izskatu uzlabotu. Ja runājam par Rietumiem, daudzi nēsā breketes, citi balina zobus. Tie ir skaistuma ideāli, kas nosaka, cik veiksmīgs cilvēks būs kā pieaugušais, piemēram, cik lielas iespējas sievietei būs apprecēties. Domājot par tonusa mazināšanu arī var teikt, ka ilgtermiņā tā ir panākumiem bagāta un vesela pieaugušā radīšana – Latvijā viens no skaistuma ideāliem ir cilvēks ar taisnu muguru un staltu stāju.

Tavas prezentācijas laikā sociālantropoloģe Aivita Putniņa vaicāja, kā skaidrot, ka no vienas puses pastāv šīs uz bērnu orientētās prakses, bet no otras – mums ir viens no augstākajiem bērnu traumatismiem Eiropā?

Šeit ir jārunā par to, kā atbildība ir bērnu traumatisma mazināšana. Esmu pētījusi to, kā par šiem jautājumiem raksta un kā tos apkaro no sabiedrības veselības puses. Tas ir tas neuzmanīgais vecāks, kas nepietiekami zina, domāju, ka mērķis nav tie apzinīgie helikoptervecāki. Šis drīzāk ir jautājums, kā mēs izglītojam dažādus vecākus.

Man ienāca prātā doma, vai varētu būt kāda korelācija starp to, ka pirmajos gados spiediens vecākiem par to, kā ir jābūt, ir tik milzīgs, ka ap četriem gadiem, kad bērns jau ir kļuvis nedaudz patstāvīgāks, vecāki ir tik pārguruši, ka atļaujas beidzot atslābt. Pēc statistikas, četri gadi ir tas laiks kad strauji pieaug traumatisma līkne. Tāpat atradu, ka visvairāk traumas bērni no trīs līdz sešu gadu vecumam gūst tieši laika posmā no pulksten 17 līdz 21 – laiks, kad bērni ir mājās no dārziņiem un atrodas vecāku uzraudzībā.

Šajā hipotēzē ir loģika, proti, kas notiek ar vecākiem, ja viņi vairākus gadus dzīvo nepārtrauktā trauksmē. Kurš tad ir atbildīgs par to, kas ar bērnu notiek? Otrs, kas ir tas vecums, kad vecākiem šķiet, ka bērnu jau varētu tik daudz nepieskatīt, kad viņš noteiktās situācijās var pats parūpēties par sevi. Kurā brīdī bērns Latvijā kļūst apzinīgs? Man šķiet, ka šajā jautājumā arī notiek paradigmas maiņa. Latvijā vēl ir pirmklasnieki, kas iet vieni paši uz skolu, ko es Amerikā nevaru iedomāties, vismaz ne šeit, kur dzīvoju. Tajā pašā laikā manā pētījumā arī Latvijā vairāki informanti izteicās, ka viņi bērnu vēl pat deviņu gadu vecumā neatstāj mājās vienu.

Saprotu, ka arī laukos situācija ir mainījusies. Pašvaldībām ir risinājumi, kā bērnus nogādāt skolā un atpakaļ uz mājām. Bērni laukos arī kļūst aprūpētāki. Esmu dzirdējusi stāstus, ka bērni, kuriem līdz mājām būtu jāiet 20 minūtes, stāv un gaida autobusu. Tā ir milzīga paradigmas maiņa.

Tokijā tā ir normāla prakse, ka pirmklasnieki iet vieni uz skolu, vieni pārvietojas sabiedriskajā transportā, jo tur pastāv uzskats, ka tā ir visas sabiedrības atbildība, lai viņš droši nokļūtu galapunktā.

Tas ir atkal par to, uz kā gulstas atbildība, un ne tikai šajā jomā. Padomju laikā izdotajā grāmatā lasīju, ka par atbrīvošanos no tonusa ir atbildīgs vecāks.

Tavas prezentācijas noslēgumā tu norādīji, ka mēs esam tik ļoti aizrāvušies ar bērnu fizisko ķermeņu veidošanu, ka viņu emocionālā pasaule paliek bez pienācīgas ievērības. Mums kūtri tiek risinātas problēmas ar mobingu skolās. Pandēmija gan, manuprāt, ir devusi grūdienu – ārsti zvana trauksmes zvanus par bērnu psihisko veselību.

Šajā pavasarī tu būsi sastopama Latvijā un no maija Rīgas Stradiņa universitātē lasīsi kursu Bērnības etnogrāfija. Tas būs pieejams visiem interesentiem caur Atvērto universitāti. Vari sīkāk pastāstīt?

Būs gan teorētiskās, gan etnogrāfiskās nodarbības. Teorētiskajā daļā runāsim par to, kas ir mainījies 20. un 21. gadsimtā bērnības interpretācijā, kāpēc vispār ir pieņemts bērnus pētīt. Līdz pagājušā gadsimta beigām tā nebija prestiža tēma. Ir skaidrs, ka tas atspoguļo vispārējo nozīmīgumu, kas bērnam tiek piešķirta. Pētīsim, kas notiek ar bērnu audzināšanu, lasīsim etnogrāfijas no vairākām pasaules valstīm. Piemēram, par ielu bērniem Haiti. Nevaram ignorēt pandēmijas laiku, kas ļoti izteikti atsaucas uz bērniem – kur viņi atrodas, kas ar viņiem notiek, kurš viņus pieskata.