Kristīne Virsnīte: vajadzīgs plāns A, B un C, ja ģimenei pielavās nelaime  (1)

"Nāve vienmēr ir negaidīta; sāpīga, zaudējot tuviniekus; emocionāla un diemžēl visbiežāk arī finansiālus zaudējumus nesoša palicējiem. Zinu, ka daudz ir iespējams saglābt, ja ģimenes ir laicīgi izrunājušas un vienojušās, kā rīkoties, ja saimē notiek pēkšņs nelaimes gadījums. Cik no mums ir aizdomājušies, ka dzīvot bez pilnvarojuma tuviniekiem, bez uzkrājumiem vai dzīvības apdrošināšanas, bez plāna B, līdzinās pastaigai pa naža asmeni?

Strādājot publisku darbu televīzijas ēterā un vadot pasākumus, skatītājam jāredz profesionālā mana "es", un tas tiek nodrošināts. Aiz kadra paliek ģimeniskais un sadzīviskais – prieki un bēdas, kas vieno cilvēkus neatkarīgi no izcelsmes vai nodarbošanās. Pirms gadiem mūžībā aizgāja mūsu tuvs radinieks – savas ģimenes tēvs un apgādnieks. Tikai pateicoties viņa tālredzībai – noslēgtai dzīvības apdrošināšanas polisei – viņa ģimene necieta finansiālu katastrofu un nezaudēja mājās. Teikšu atklāti, man tobrīd tas nekalpoja par mācību vai piemēru. Pērn mūžības ceļu aizgāja mans tēvs, un es tuvplānā iepazinos ar to, ko nozīmē vistuvākā cilvēka nāve, emocionālais satricinājums, stress un bēru izdevumi. Tas bija prāta satricinājums, līdzvērtīgs sprādzienam, kas ļāva paskatīties uz dzīvi no jauna un beidzot aizdomāties.

Notikumi radu saimē man ļāva personīgi apjaust, cik trausla ir mūsu dzīve un dzīvība. Cik gan daudz mēs – sievietes – mēdzam paļauties uz saviem dzīvesbiedriem, viņu talantiem, veiklību un spēju parūpēties par ģimeni. Visbiežāk mēs neaizdomājamies, kas notiktu, ja viņu pēkšņi vairs nebūtu vai mums būtu jākļūst par ģimenes vienīgajiem apgādniekiem? Kā mēs nodrošinātu hipotekāro kredītu iemaksu stabilitāti un bērnu nākotnes izglītību? Mūsu ģimenē esam to atrisinājuši. Nesen izrunājāmies ar vīru, pieaicinot pusaugu meitu. Sākumā nebija viegli. Domāju, ka mūs iespaidoja senču matojums, jo ne mana mamma, ne vecmāmiņa par tādiem jautājumiem netika runājušas. Tiesa, es jūtos brīvāka par viņām, jo ar sevi strādāju. Savukārt mana meita, kurai nav dzīvošanas pieredzes padomju laikā, ir brīvāka kopš mazotnes, un mani tas priecē. Galu galā viss sākas ģimenē un bērni visvairāk mācās tieši no mums. Dalība tādā sarunā var būt lieliska cēloņsakarību mācība.

Pavaicājot vīram, vai viņš ir gatavs aprunāties par to, kas notiks ar ģimeni, ja, piemēram, ar mani kaut kas notiks, saņēmu atbildi – vai tu tiešām to vēlies? Manuprāt, viņš bija nedaudz nobijies, bet saruna notika. Nedaudz amizanti, bet pirmais, ko viņš atbildēja – mēs daudz raudātu. Emocionāli saprotami un tuvi, bet vajadzīgs plāns A, B un C, ja ģimenē notiek kaut kas ne pēc labākā scenārija. Tādus mēs arī iezīmējām, un tagad es jūtos daudz drošāka par mūsu ģimeni jebkurā situācijā. Es pat nebiju gaidījusi, ka šīs sarunas laikā es uzzināšu tik daudz patīkamu lietu, ko un kā par mani domā vīrs. Jutos pat nedaudz glaimota un patīkami saviļņota. Mūsu saruna nebija ne drūma, ne nomācoša, bet drīzāk sadzīviska. Sarunas rezultātā mēs vienojāmies par tādiem svarīgiem jautājumiem kā savstarpēji pilnvarojumi gadījumā, ja otrs vismaz īslaicīgi nav rīcībspējīgs, mantojuma līgums un dzīvības apdrošināšana.

Daudzus gadus es pat nebiju iedomājusies, ka varu atļauties dzīvības apdrošināšanu, bet ģimenes sarunas laikā, internetā aplūkojot dažādu uzņēmumu piedāvājumus, mēs sapratām, ka runa ir par summu, kas mērāma, sākot ar padsmit eiro mēnesī. Savukārt vīrs veikli sakalkulēja mūsu izdevumus saldumiem, ko jau sen gribējām ierobežot. Jūs neticēsiet, bet mūsu gadījumā, nākotnes finanšu stabilitātes nodrošināšanai negaidītās situācijās, pietika ar stingrāku nebūtisko izdevumu kontroli. Galu galā Rietumvalstīs dzīvības apdrošināšana ir pamatu pamats, kā parūpēties par tuviniekiem krīzes situācijās, ja ģimenei nav vērā ņemamu uzkrājumu vai kapitāla, un es nerunāju par iekrājumiem, kas varētu palīdzēt "noturēties virs ūdens" divus vai trīs mēnešus.

Mēs Latvijā daudz uzmanības veltām sarunām ģimenē par jaunas tehnikas vai nekustamā īpašuma iegādi; aktīvi tos apdrošinām – tikai aizmirstam, ka aiz tā visa stāv cilvēks. Turklāt tieši cilvēks ir vissvarīgākais – tehnikai un īpašumam bieži vien vairs nav nekādas vērtības, ja nav cilvēka. No tāda skatu punkta ir dīvaini, ka esam ar mieru apdrošināt īpašumu, bet cenšamies ietaupīt paši uz sevi, īstenībā uz savu ģimeņu drošības rēķina. Manuprāt, tā ir zināma padomju bērnības palieka – laika, kad bieži vien tika liegts uzņemties iniciatīvu un atbildību pašam par sevi; kad no rīta un vakarā tika iedvesta pārliecība, ka kāds cits parūpēsies par tevi un tavu drošību. Mums ir laiks mainīties.

Aicinu ikkatru atrisināt sekojošu uzdevumu: apsēsties ģimenei kopā pie galda un kopā ar jauniešiem izrunāt, ko darīs, ja kāda ģimenes locekļa vairs nebūs; kā rīkoties, lai izveidotu saimes finanšu drošības spilvenu negaidītiem likteņa pavērsieniem. Tas būs lielisks ieguldījums mūsu jaunās paaudzes stratēģiskās domāšanas stimulēšanai un finanšu pratības apgūšanai. Galu galā tieši šī paaudze rūpēsies par mūsu paaudzes pensiju sistēmas stabilitāti un nodrošinātām vecumdienām."