Pustukša vai puspilna glāze: maldīgi uzskati par pesimismu un optimismu  (6)

Psiholoģes Džūlijas Noremas pētījumi liecina pretējo, stāstīts portālā ''Psychology Today''. Gandrīz četras desmitgades Norema ir pētījusi aizsardzības pesimisma fenomenu – kognitīvu stratēģiju, kur cilvēks neizvirza augstas cerības un apcer vissliktākos nākotnes notikumu scenārijus. Izrādījies, ka šāds ieradums var palīdzēt pārvaldīt trauksmi un iegūt kontroles sajūtu.

Savā jaunākajā pētījumā Norema atklāja – aizsardzības pesimisma izmantošana bija saistīta ar vairāk piesardzības pasākumu veikšanu šī brīža Covid-19 pandēmijas laikā (piemēram, roku mazgāšana, sejas aizsargmasku nēsāšana un sociālā distancēšanās) un mazāk riskantu uzvedību (piemēram, tikšanos ar cilvēkiem, ar kuriem nedzīvo kopā). ''Neapšaubāmi, aizsardzības pesimisti ir vairāk satraukti nekā optimisti,'' skaidro Norema. ''Taču viņi arī pieliek vairāk pūļu, lai pārvaldītu iespējamos riskus.''

Viens no lielākajiem izbrīniem, kas atklājās Noremas pētījumos, bija sabiedrības vilcināšanās pieņemt domu, ka pesimismā ir arī kaut kas pozitīvs. Lai šo maldīgo pieņēmumu lauztu, turpinājumā psiholoģes uzskaitītie mīti par optimismu un pesimismu.

Cilvēku perspektīvas dažādās jomās atšķiras. Piemēram, tu vari būt optimistiska attiecībā uz savu sociālo dzīvi, bet pesimistiska par savu darbu. Optimismu un pesimismu varam uzskatīt par tendenci gaidīt labas vai sliktas lietas; vai tendenci tam, cik cilvēki ir pakļauti pozitīvai un negatīvai ietekmei. Te jāatceras, ka tās ir tikai tendences – tās nenosaka specifiskas gaidas jebkurā situācijā. Kaut arī ģenētika var ietekmēt šīs tendences, tās tikai norāda mums konkrētu virzienu. Mums joprojām ir brīva izvēle tām sekot vai nē.

Tiesa, vispārējo iezīmju ziņā pesimistiem ir lielāka depresijas iespējamība. Tomēr kopējā aina ir sarežģītāka. Pētījumi rāda – aizsardzības pesimistiem ir mazāka iespēja ciest no depresijas nekā citiem pesimistiem, un šī iespēja nav ievērojami lielāka nekā optimistiem. Depresijas risks palielinās, ja pesimisms tiek apvienots ar bezcerību. Tas nozīmē, ka pesimistam ir sajūta – viņš nekā nespēj kontrolēt savu dzīvi.

Šeit svarīgi nošķirt aizsardzības pesimismu no fatālistiskā pesimisma. Pirmais ir orientēts uz dzīves apstākļu uzlabošanu un uzdevumu paveikšanu. Savukārt otra pesimisma gadījumā var būt tāda pati tendence piedzīvot negatīvas emocijas, taču tā vietā, lai aktīvi meklētu risinājumu, cilvēks pieņem, ka tāds ir viņa liktenis un tur nekas nav līdzams. Pat nav jēgas cerēt uz kādu risinājumu. Un tas mēdz veicināt depresijas attīstību.

Optimisms gandrīz vienmēr izskatās labi, jo tas ir cieši saistīts ar laimes sajūtu. Optimisma negatīvie aspekti rodas, ja paskatās, kā cilvēki plāno un paredz nākotnes notikumus. Pesimisti nekad nav pārsteigti, ja kaut kas noiet greizi, savukārt optimistus visbiežāk neveiksmes pārsteidz. Un negaidīts negatīvs notikums parasti tiek uztverts sliktāk, nekā gaidīts negatīvs notikums. Ja tu vienmēr sagaidi, ka ar tevi notiks tikai brīnišķīgas lietas, tu bieži būsi vīlusies, kas nav adaptīvi.

Amerikas Savienoto Valstu senators no Arizonas Džons Makkeins savās grāmatās ir rakstījis par optimistiem, kas cietuma nometnēs cieš visvairāk. Šie cietumnieki nemitīgi sev atkārto, ka līdz noteiktam datumam tiks brīvībā, un, kad tas nenotiek, ieslīgst dziļā depresijā. Tas, protams, ir ļoti ekstrēms gadījums, bet tas ietver daļu no pieņēmuma. Otrs optimisma risks ir tāds, ka, vienmēr domājot pozitīvi, var rasties viltus pašpārliecība, kas, savukārt, var likt ignorēt iespējamos riskus un problēmas, kuras vajadzētu uztvert nopietni.