Puse manas sirds pieder Latvijai – neiroķirurgs Basels Jakubs Vahbe

Libānietis Basels Jakubs Vahbe kopā ar dažus gadus vecāko brāli Latvijā ieradās 1999. gadā, lai abi studētu medicīnu. Toreiz Baselam bija 17 gadu un prātā nenāca, ka Latvija kļūs ne tikai par valsti, kur viņš iegūs augstāko izglītību, bet arī viņa dzīvesvietu, izskatās, ka uz mūžu. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurgs ar sievu Agnesi, meitu Jasmīni, ģimeni Libānā un sievas radiniekiem šomēnes priecājās par Saeimas lēmumu atzīt ārstu par Latvijas pilsoni, ļaujot arī saglabāt Libānas pilsonību. Latvijas pilsonības iegūšanu Basels uztver kā lielu pagodinājumu, jo puse viņa sirds pieder tieši mūsu zemei.

Par to, kāds bija Basela ceļš uz Latviju, par studijām, ārsta darbu, par mīlestību no pirmā acu skatiena, par meitas audzināšanu, par to, cik svarīga vieta viņa sirdī ir Latvijai, tās tradīcijām, visu labo, ko Basels esot sevī "iesūcis", šajā rakstā. Saruna ar ārstu norit "Zoom" platformā, un tās laikā viņš visu laiku smaida, joko. Ir tik viegli ar viņu sarunāties...

Brālis pieskatīs brāli – ceļš no Libānas uz Latviju

Kopš vien Basels sevi atceras, viņš gribējis kļūt par ārstu. Viņā vienmēr mājojusi vēlme palīdzēt citiem, un mazā Basela prātā tieši ārsta profesija šķitusi tā, kur to vislabāk izpaust. Kādu brīdi, esot vēl salīdzinoši mazam, prātā bijusi arī doma kļūt par dzemdību speciālistu, tomēr medicīnas studiju laikā tieši sievas Agneses ideja izrādījusies viņa īstais aicinājums, bet par to turpinājumā.
Basela vecāki ir izaudzinājuši sešus bērnus – divas meitas un četrus dēlus. Basels, kā pats smej, esot kaut kur pa vidu visiem saviem brāļiem un māsām, un tikai dažus gadus par viņu vecākais brālis arīdzan gribējis studēt medicīnu. Libānā ir nedaudz citāda izglītības sistēma nekā Latvijā, un toreiz Basela brālis, jau pastudējis bioloģiju universitātē Beirūtā, nolēma tomēr tiekties pēc sava sapņa – studēt medicīnu. Taču tajā gadā medicīnas studijām bija pieteikušies ap 2600 kandidātu, bet uzņēma vien 280 studentus – Basela brālis šajā grupā neiekļuva.

"Mans lielākais sapnis bija kļūt par ārstu, bet es arī apzinājos to, ko tēvs visu laiku akcentēja, – viņš nav spējīgs diviem dēliem nodrošināt medicīnas studijas, jau toreiz tas mūsu dzimtenē maksāja ļoti lielu naudu," atminas Basels. Tēvs nav gribējis, ka Basela brālis zaudē gadu, kamēr varēs piedalīties nākamajā konkursā, tāpēc sācis meklēt dažādas iespējas citās valstīs, kur studēt medicīnu. Kaut kur tēvs esot ieguvis informāciju par Latviju, bet Basels par tādu valsti neko nav zinājis. Tieši tajā gadā Basels bija pabeidzis 12. klasi un tēvs viņam teicis, lai apdomā, ko viņš īsti vēlas – palikt Libānā un studēt inženieriju vai kopā ar brāli braukt uz Latviju studēt medicīnu. "Tajā brīdī man bija grūti, jo tad, kad viņš to piedāvāja, man bija 17 gadu, es nekad nebiju bijis uz ilgu laiku atrauts no dzimtenes, arī ģimene man daudz ko nozīmēja, un es ilgi domāju. Bet, tā kā kļūšana par ārstu bija mans sapnis kopš agrīna vecuma, es pārliecināju pats sevi un ģimeni, ka tas ir tā vērts," stāsta Basels.