“Tā nav taisnība” un “tu to biji pelnījusi” – tās ir tikai dažas no frāzēm, ko nereti nākas dzirdēt cilvēkiem, kas atklāj, ka cietuši no vardarbības. Latvijā vardarbība ģimenē, īpaši vardarbība pret sievieti, joprojām ir ļoti izplatīta. Vēl 2016. gadā Latvija bija vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur katrs trešais cilvēks zināja par kādu, kas cietis no vardarbības. Viens no galvenajiem faktoriem, kas neļauj to izskaust, ir upura vainošana, neticība cietušajam, kā arī sabiedrības iecietība pret vardarbību.
Kāpēc mēs nespējam noticēt vardarbībai sev līdzās, un ko darīt, ja kāds atklāj, ka cietis no vardarbības?
Latvijā tolerance pret vardarbību ir augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā, skaidro Irina Mazurika, biedrības “Centrs “Marta”” Pakalpojumu daļas vadītāja. Situācija lēnām uzlabojas, tomēr mums kā sabiedrībai joprojām tāls ceļš ejams. Ko nodara iecietība pret vardarbību, neticība upurim vai viņa vainošana? “Tas veicina to, ka maz cietušo vēršas pēc palīdzības,” uzsver speciāliste. Policijā pēc palīdzības vēršas mazāk nekā piektdaļa cietušo. Dažādās atbalsta organizācijās vardarbības upuri vēršas biežāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
