Apšaubot upuri, atbalsta varmāku. Kāpēc svarīgi nebūt iecietīgiem pret vardarbību  (10)

Kāpēc mēs nespējam noticēt vardarbībai sev līdzās, un ko darīt, ja kāds atklāj, ka cietis no vardarbības?

Latvijā tolerance pret vardarbību ir augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā, skaidro Irina Mazurika, biedrības “Centrs “Marta”” Pakalpojumu daļas vadītāja. Situācija lēnām uzlabojas, tomēr mums kā sabiedrībai joprojām tāls ceļš ejams. Ko nodara iecietība pret vardarbību, neticība upurim vai viņa vainošana? “Tas veicina to, ka maz cietušo vēršas pēc palīdzības,” uzsver speciāliste. Policijā pēc palīdzības vēršas mazāk nekā piektdaļa cietušo. Dažādās atbalsta organizācijās vardarbības upuri vēršas biežāk.

Speciāliste uzsver – cietušos par vēršanos pēc palīdzības nedrīkst nosodīt. Saskaroties ar cilvēku, kas norāda – viņš saskāries ar vardarbību –, ir svarīgi atbalstīt un palīdzēt, nevis veikt savu neatkarīgo izmeklēšanu, meklēt “īsto vainīgo” un izdarīt secinājumus. “Vainīgo meklēs atbilstošās institūcijas, ja cietušais izvēlēsies iet tiesisku ceļu.” Mazurika ir pārliecināta, ka sabiedrības atbalsts veicinās to, ka arī citi cietušie vērsīsies pēc palīdzības.

Ko darīt, uzzinot par vardarbības gadījumu? Mazurika norāda, ka atslēgas vārdi ir “atbalsts” un “informācija”. Nevajag cietušos spiest stāstīt visu par notikušo. Labākais, ko var darīt, – atgādināt cietušajam, ka palīdzība un atbalsts būs pieejams, ja viņš būs gatavs to saņemt un viņam tas būs vajadzīgs.

“Neticība cietušajiem Latvijā ir diezgan izplatīta parādība,” atklāj Mazurika. Tas skaidrojums ar populāru mītu, proti, daudzi uzskata, ka šādos gadījumos nepatiesu ziņu sniegšana ir ļoti izplatīta. Realitātē aina ir pavisam citāda. Starptautisku pētījumu dati par smagiem gadījumiem uzrāda, ka nepatiesas apsūdzības izvirzītas divos līdz astoņos procentos gadījumu. Būtiski uzsvērt, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem, par kuriem vispār ir oficiāli ziņots. Piemēram, Latvijā ir izpētīts, ka par vardarbību policijai ziņo tikai 17 procentos gadījumu. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 83 procenti vardarbības upuru par notikušo klusē.

Speciāliste skaidro, ka atbildīgajās institūcijās strādājošajiem nereti trūkst pieredzes darbā ar vardarbības upuriem, kas kavē cietušo spēju atklāti runāt par notikušo un stāstīt par piedzīvotā detaļām. Runājot ar klientiem par atbildīgo iestāžu darbu, atklājies, ka neticība cietušo vārdiem ir jūtama salīdzinoši bieži, norāda Mazurika. “Tas mazina vēlmi atkāroti vērsties pēc palīdzības vai atkārtoti ziņot. Cerība, ka ziņošana institūcijām kaut ko mainīs, ir ļoti zema.”

“Mūsu praksē nav bijis neviena gadījuma, kad cietušais patiesi būtu melojis par vardarbību, kas vērsta pret viņu,” stāsta speciāliste. Tomēr “Centrs “Marta”” rēķinās, ka cietušais nestāsta visu. “Tas ir ļoti dabiski.” Privātas un intīmas detaļas svešam cilvēkam uzticēt ir grūti. Klientam un speciālistam vienam otrs jāiepazīst. Mazurika norāda, ka klienta sniegtā informācija var būt nepilnīga, bet tā ir patiesa.

Speciāliste atgādina, ka arī emocionālā vardarbība ir vardarbība. Sistēmiska pazemošana un noniecināšana, īpaši, ja veikta ilgākā laika periodā, atstāj ļoti nopietnu ietekmi uz cilvēku. Tas var pat izmainīt cilvēka personību. “Vardarbība vienmēr ir par varu un kontroli,” atgādina Mazurika. Tiek kontrolēti dažādi upura dzīves aspekti – finanses, uzvedība, sociālā dzīve – un cietušā dzīve pakārtota vardarbības veicēja vajadzībām.

Taujāta par to, kāpēc ir tik būtiski neapšaubīt vardarbības upura sacīto, Mazurika skaidro: “Jau tā ir tik mazs procents cietušo, kas par to ziņo, kas ir gatavi iestāties par savām tiesībām, bet institūcijas un sabiedrība ar neuzticēšanos un atbalsta nesniegšanu tikai pastiprina to, ka vardarbība aiziet pagrīdē. Agresoram cietušie var mainīties. Ja viņš nesaņem sodu un saprot, ka tas, ko viņš dara, ir pieņemami vai upuris to ir pelnījis, viņš tā turpinās darīt un vardarbība turpinās izplatīties. Varbūt mainīsies cietušie, bet varmāka paliks nesodīts un ar pārliecību, ka viņa uzvedībai nav nekādas vainas.”

Speciāliste atgādina arī, ka nevienas attiecības nesākas ar emocionālu vardarbību. Tas notiek lēnām, un cietušie bieži domā, kas viņu uzvedība ir veicinājusi šādu izturēšanās maiņu. Viņa piebilst: “Tā tiešām ir, ka (emocionālo vardarbību) ir grūti pierādīt, jo tā netiek fiksēta, varbūt dažos gadījumos īsziņas vai e-pasta vēstules. Toties sekas var ļoti labi redzēt. Ir atsevišķas psiholoģiskās izpētes metodes, ar kurām var novērtēt, kādas ir sekas, piemēram, depresija, trauksme, stresa rādītāji, kādā veidā tas izpaužas uz fizisko labsajūtu.” Mazurika norāda: ilgstošs stress un emocionālā vardarbība var radīt fiziskās veselības problēmas, kam, veicot analīzes, ārsti bieži nevar atrast cēloni. “Iemesls ir piedzīvotais stress un emocionālais pārdzīvojums.” Tas nozīmē, ka emocionālā vardarbība ietekmē gan cilvēka psihi, gan uzvedību, gan personību, gan fizisko veselību.

Speciāliste uzsver, ka labākā rīcība ir vardarbībā cietušā atbalstīšana. “Ja tie ir publiski gadījumi un, piemēram, komentāros sākas cietušā vainošana, pārējie cietušie, kas lasa komentārus, divreiz padomās, vai kaut kur vērsties un notikušo atklāt. Man konsultācijās ļoti bieži bijis tā, ka es esmu pirmais un vienīgais cilvēks, kas zina par šo vardarbību.” Cilvēki nestāsta pat draugiem un radiniekiem, jo viņus nomāc kauna un vainas sajūta.

Mazurika norāda, ka vardarbības veicēji ļoti bieži cenšas savu nodarījumu mīkstināt un to līdz galam neizprot. Viņi cenšas to mazināt. “Tas ir arī psihes aizsardzības mehānisms.” Cilvēks nevēlas justies slikts, un psihes aizsargmehānisms cenšas notikušo racionalizēt, piemēram, liekot domāt, ka nodarījums ir pārspīlēts vai vardarbības veicējs ir izprovocēts. “Tādā veidā vardarbības veicēji neuzskata sevi par vainīgiem notikušajā, un viņi var tajā pārliecināt arī vardarbībā cietušo. Kad cietušais ierodas pie mums, ļoti bieži tiek jautāts, vai tā ir vardarbība, kas ar mani notiek, un vai es esmu tajā vainīgs.”

Ministrijas pārstāve Evita Rumbiniece skaidro, ka pakalpojuma sniegšanas laikā personām nodrošina individuālas (psihologa) vai grupu (speciālistu pāra – sociālā darbinieka un psihologa) konsultācijas atbilstoši pakalpojuma sniedzēja izstrādātai pakalpojuma programmai. Pirms konsultācijām persona saņems psihologa vai sociālā darbinieka slēdzienu (atsevišķos gadījumos pakalpojuma sniegšanu var ieteikt Valsts probācijas dienests), kurā ietvertas rekomendācijas pakalpojuma sniedzējiem.

Palīdzību vardarbīgas uzvedības mazināšanai un novēršanai var saņemt persona:

Lēmumu par pakalpojuma sniegšanu pieņem pašvaldības sociālais dienests. Gadījumos, kad personai trūkst finanšu, lai apmeklētu konsultācijas un piedalītos programmā, valsts sedz arī transporta izdevumus. Turklāt laikā, kamēr vardarbības veicējs strādā, lai mazinātu vardarbīgu uzvedību, viņš var saņemt trīs psihologa konsultācijas citu savu problēmu risināšanai.