Vai viegli būt apdāvinātam? 10 gadus vecais Marats pārsteidz tūkstošiem mākslas cienītāju

Vecāki nevienu brīdi zēnu nav mudinājuši gleznot, bet viņa radītā māksla pārsteidz. Turklāt tas nav vienīgais puikas talants. Viņš arī muzicē, apguvis vairāku mūzikas instrumentu spēli un to visu paveicis tikai pats, bez mūzikas un mākslas skolu pedagogu palīdzības.

Ir saulaina vasaras diena. Esplanādes parks Rīgā. Ar Olgu klātienes tikšanos (tā vēlējās tieši viņa un Marats, jo abiem tiešsaistes režīms esot gaužām apnicis, turklāt Covid-19 ierobežojumi to pašreizējā brīdī pieļauj, un mēs arī ievērojam distanci – aut.) esam norunājušas pie Latvijas Mākslas muzeja. Tur jau viņa sēž kopā ar mazu puisēnu, tas izrādās Marata brālēns Fjodors, un Olga mudina doties nedaudz dziļāk parkā, jo Maratam ir plenērs – brīvā dabā viņš glezno ceriņus. Jau pa gabalu var saskatīt – sēž zēns ar taisnu muguru zaļā zālītē, ko rotā baltās mārpuķītes, rokās zīmēšanas bloknots un ota, blakus noliktas krāsas, otu izskalošanai paredzēts trauciņš un ūdens pudeles – tās tiks izmantotas roku un sejas nomazgāšanai pēc gleznošanas... Sasveicināmies, un saruna norit it kā garām ejot, jo māksliniekus jau īpaši traucēt nedrīkst, kad viņiem uznākusi iedvesma... Vairāk runā mamma, bet arī Marats ar ļoti pieklājīgu un, varētu pat sacīt, pieauguša cilvēka redzējumu atbild uz jautājumiem. Ļoti patiess un kulturāls zēns, kas ar tādu vienkāršību sarunā iekļauj tādu dižgaru vārdus kā Bēthovens, Mocarts... Mamma saka: "Marats ir dabas bērns." Un to, protams, nevar nepamanīt nedz sarunā ar viņu, nedz viņa darbos, kuros pēdējā gada laikā dominē tieši ziedi.

Krāsu palete kā draugs kopš pāris gadu vecuma

Stāsts par Maratu un viņa talantiem, kā arī mammas Olgas darbiem jāsāk ar to, ka arī zēna tētis ir mākslinieks – Oļegs Dzjubenko, Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras docents. Tātad – skaidri iezīmējas, ka gēniem neko nepadarīsi. Ja abi vecāki dzīvi pavada ar otām rokās, ir visai likumsakarīgi, ka bērnā var pārdzimt visi talanti. Bet, protams, tā var arī nenotikt, taču Marats, izskatās, savas radošās spējas smēlis ne tikai no vecākiem, bet arī vecvecākiem, īpaši jau, runājot par absolūto dzirdi.

Marats, vēl pavisam mazs būdams, lielu daļu laika pavadīja mammas darbnīcā. Kā jau visi mazuļi, viņš sākotnēji vēlējās vairāk mammas uzmanības, lai ar viņu parotaļātos, bet ko tad dara mākslinieku darbnīcā? Pareizi, rada mākslas darbus! Mamma gribēja gleznot un pamēģināja triku, sak, varbūt dēliņš aizrausies nevis ar mammu, bet ko citu. Iedeva puikam vecu audekla gabalu, krāsas, otas, ļaujot viņam ķēpāties uz nebēdu. Nevis, kā bieži dara jaunie vecāki, uztraucoties par katru mazāko traipiņu uz smukajām drēbītēm, tādā veidā neļaujot bērnam brīvi darboties. Marats varēja radoši izpausties bez ierobežojumiem, protams, līdz robežai, lai nesāktu ēst krāsas. Patiesībā uz šī vecā audekla tapa īsts mākslas darbs – abstrakta kompozīcija, kas aizvien izdaiļo mammas darbnīcu. Jau tad Olga bija visai pārsteigta par to, kādas krāsas, līnijas, triepienus izmantojis Marats.

Foto no privātā arhīva: Mazais Maratiņš rūpīgi skicē ar zīmulīti.

Zīmējis un gleznojis viņš ir visu laiku, taču pērn zēna darbus sāka pamanīt arvien vairāk mākslas cienītāju. Mamma sākotnēji viņa radītos darbus ievietoja savā "Facebook" profilā un pēc milzu atsaucības, pieprasījuma un pamudinājuma nolēma izveidot šajā sociālajā tīklā atsevišķu profilu "Marats glezno" – gada laikā tā sekotāju skaits izaudzis līdz teju trīsarpus tūkstošiem.