Veiksmīgākai bērna ar īpašām vajadzībām iekļaušanai skolā būtiski jāsakārto un jāuzlabo pedagoģiski medicīniskās komisijas darbs, kas bērna vecākiem bieži vien ir kā bieds, intervijā Latvijas Radio sacīja izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP).
Viņasprāt, tas ir viens no būtiskākajiem paveicamajiem uzdevumiem ministrijai un uzlabojumos būtu iekļauts arī skaidrojošais aspekts par šīs komisijas nepieciešamību, jo bērnu vecākus aizvien pavada stigma par tās darbu, lai gan komisijas atzinuma saņemšana var palīdzēt bērnam viņu veiksmīgāk iekļaut izglītības procesā.
"Tikai nojaušot problēmu, diez vai kāds pedagogs var sasniegt labus rezultātus," norādīja ministre.
Muižniece atzina, ka problēmas pastāv reģionos, kur līdzšinējais darbs pedagoģiski medicīniskajām komisijām, kas ir pašvaldībās, nav devis labus panākumus.
"Man uz šodienu atbildes par rīcības plānu, kas tūlītēji veicams, nav, bet te es saredzu ciešu sadarbību ar Labklājības ministriju šī jautājuma risināšanā," teica ministre, un piebilda, ka šajā jautājumā pastāv ne tikai speciālistu, bet arī atalgojuma trūkums.
Latvijas Radio šodien, 17. jūnijā, arī vēstīja, ka attālinātās mācības bija sarežģītas, taču vēl grūtāk bija bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās parastajās skolās. Kamēr speciālajās skolās mācību process notika klātienē, īpašie bērni vispārizglītojošajās skolās individuālu pedagogu atbalstu guva datoru ekrānā.
Bija vecāki, kuri mācību klātienē dēļ sākumā uzskatīja, ka varbūt labāk būtu bijis, ja viņu īpašie bērni būtu mācījušies speciālajās skolās. Tomēr, pedagogiem atrodot īpašu pieeju un vecākiem vēl vairāk iesaistoties mācību procesā, domas ir mainījušās.
Pateicoties īpašam pedagogu individuālajam darbam un vecākiem, citāds mācību gads iekļaujošajā izglītībā ir pievarēts. Tomēr pandēmija nav vienīgās grūtības, kas jāpārvar bērniem ar speciālām vajadzībām parastajās skolās.
Galvenie secinājumi par iekļaujošo izglītību, kas Latvijas skolās tiek īstenota jau 20 gadus, ir diezgan skaudri. 67 procenti pašvaldību skolu savā pulkā uzņem bērnus ar speciālām vajadzībām, bet atlikusī trešdaļa no šiem bērniem izvairās. Un atteikumi nāk arī no privātskolām, kur vecāki pat ir gatavi maksāt par izglītību.
Ģimenes jūtas kā cīnītāji, kas "izkaro" vietu mācību iestādē, jo nereti skolas vadība nav pretimnākoša un pedagogi nezina, kā ar šiem skolēniem strādāt. Skolotāju zināšanu trūkums ir saprotams, jo tikai no šī mācību gada universitātē par to padziļināti tiek mācīts. Savukārt pedagogu kursos visu nepieciešamo apgūt nevar.
Lai bērns iekļautos parastajā skolā, svarīga loma ir to asistentiem. Savukārt viņus nekur neapmāca, tāpēc labu asistentu ir grūti atrast. Bet viens no iemesliem, kādēļ pie šī palīga ģimenes nespēj tikt, ir zemais atalgojums. Tāpēc par bērna sola biedru nereti kļūst viņa mamma.
Un arī ar obligāto izglītību vecāku cīņa par bērna iekļaušanu sabiedrībā nebeidzas, jo tālākizglītības iespējas cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir salīdzinoši maz. Var mācīties speciālajās profesionālajās skolās, kur iegūst mazkvalificētu un reizēm arī novecojušu amatu, bet tur nodrošina vajadzībām piemērotus apstākļus. Vai arī var iet tādu pašu ceļu, kā visi citi sabiedrībā, taču atceroties, ka vides pieejamība un cits nepieciešamais atbalsts visdrīzāk būs jānodrošina pašiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
