Cienīt bērnu?  (5)

Vispirms mirkli jāpadomā par to, kā mums kā sabiedrībai vispār sokas ar cieņu pret līdzcilvēkiem. No vienas puses, vairums no mums ikdienā, visticamāk, jūtas pietiekami pārliecināti – mēs jūtamies cienīti darbā, mājās. No otras puses – ja paveramies uz debatēm Saeimā, "Twitter" sarunās, datos par izsaukumiem uz ģimenes konfliktiem vai seksuālu aizskārumu izplatību mūsu sabiedrībā, ilūzija par cieņpilnu izturēšanos ātri vien izplēn. Būsim godīgi: ir ierasts redzēt, kā viens pārkāpj otra cilvēka emocionālās vai fiziskās robežas, noniecina un personiskā līmenī kritizē otru pusi, kam nepiekrīt, vienlaikus cenšoties pašapliecināties un audzēt savu autoritāti – ja ne tieši, tad vismaz netieši, virtuves sarunās ar savējiem. Turklāt zīmīgi, ka mēs mēdzam runāt kategorijās "pelnījis vai nav pelnījis" cieņu, kas liek domāt, ka cieņa kā balva pienākas tikai par īpašiem nopelniem, nevis ir pamata sastāvdaļa jebkurās attiecībās.

Ņemot vērā cieņas trūkumu pieaugušo sabiedrībā, nav nekāds brīnums, ka ar bērnu cienīšanu mums sokas vēl grūtāk. Kā intervijā norādīja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, vēl pirms pāris paaudzēm ģimenēs dzima daudz vairāk bērnu, bet vienlaikus daudzi bērni arī pāragri mira – veselības aprūpe nebija tik augstā līmenī. Vecākiem bija jābūt emocionāli gataviem daļu bērnu zaudēt, pāragri pieķerties mazam bērnam nebija vēlams. Līdz ar to zināmā mērā sabiedrībā joprojām ir saglabājies uzskats, ka bērns tikai daļēji ir cilvēks. Viņš vēl tikai veidojas par cilvēku, tāpēc nepārsteidz arī grūtības sākt cienīt bērnu vēl pirms viņš ir sasniedzis "apzinīgu" vecumu.