Dzimuši ar datora peli rokā. Kā atpazīt Z paaudzi, kā sadzīvot, un ko gaidīt

"Un aizver durvis aiz sevis!" – visbiežāk lietotais izteiciens, ko saviem vecākiem velta Z paaudzes ("Gen Z") pārstāvji, kuri ir dzimuši no 90. gadu beigām līdz 2013. gadam. Otrs viņu apzīmējums ir "digitālie cilvēki". Kopš bērnības viņi laiku pavada tiešsaistē, biežāk cieš no depresijas, zina divas trīs valodas, neskaitot programmēšanas, rūpējas par ekoloģiju, bet ir ieciklējušies uz sevi un nesteidzas pieaugt... Kas par viņiem būtu jāzina? Kā ar viņiem mijiedarboties? Kādas pārmaiņas viņi atnesīs? Portāls "Delfi" apspriežas ar ekspertiem un analītiķiem.

Tā iegadījies, ka visas manas trīs meitas ir ciparu cilvēku, Z paaudzes, pārstāves. Neilgi pirms vecākās meitas piedzimšanas man redakcijā svinīgi izsniedza tolaik reto mobilo telefonu, lai brīdinu, ja dzemdības sāksies līdz materiāla nodošanai. Pēc Dzemdību nama atstāšanas gandrīz uzreiz sēdos pie sava pirmā mājas datora – kreisajā rokā šūpojot jaundzimušo, bet ar labo roku steigā darbojoties ar peli un nodevīgi neveiklo klaviatūru.

No vecākās meitas joprojām ir saglabājušies papīra fotogrāfiju kalni, bet viņas barošanas videosesijai nācās aizlienēt kameru no radiem. No pārsteiguma mazulīte nekādi nespēja atbrīvoties no žagām – tāda viņa arī palikusi vēsturē. Gandrīz viss jaunāko meitu fotoarhīvs ir digitālā formātā. Sētas dzīves skolas vietā viņām ir tīmekļi, "strīmi", "v-logi", "appi", "haki"... Koronavīruss ir pielicis punktu viņu dzīvei realitātē – tagad tā visa ir tur, pie mirgojošā skārienjutīgā ekrāna. Tomēr pidžamu ballītes ar draudzenēm un pārgājieni ar teltīm vēl joprojām ir vēlami. Taču, visticamāk, lielākoties tikai sapņos.