Neviens tēvs vai māte nevēlas, lai viņu mājās dzīvotu 40 gadus veci bērni, kas joprojām gaidītu, ka vecāki par viņiem rūpēsies un pieņems lēmumus viņu vietā. Tas būtu diezgan briesmīgi, vai ne?
Pusaudža gados pienāk brīdis, kad tīnim jāsāk, tā teikt, "iezīmēt savu teritoriju", izvēloties savas vērtības, nosakot seksualitāti, tiekot skaidrībā par savu aicinājumu un uzņemoties atbildību par saviem lēmumiem.
"Tas, ka tīnim ir jāuzņemas kontrole, ir neizbēgami, tāpat kā tas, ka vecāki šo kontroli pār viņu zaudē," saka Bergmane, grāmatas "Are You Losing Control? The Common Sense Guide To Parenting Teens" autore, norādot, ka visprātīgākais, ko vecāki var darīt, ir ņemt vērā šo neizbēgamību, nevis bezcerīgi cīnīties par kontroli, kas tik un tā galu galā tiks zaudēta.
Turklāt šajā cīņā neatgriezeniski var tikt sabojātas attiecības ar pusaudzi.
Pieņemot lēmumus - labus vai sliktus - pusaudzis mācās, uzsver kanādiešu pusaudžu medicīnas speciāliste Miriama Kaufmane.
"Vecāku uzdevumu sarežģītu padara tas, ka jāatrod īstais līdzsvars starp rīkojumu došanu un ļaušanu izvēlēties pašiem - ir jāļauj viņiem kļūdīties, jo tieši tā viņi mācās, taču jāpalīdz izvairīties no liktenīgajām kļūdām," saka Kaufmane.
Kā tad vecākiem rīkoties?
Bergmane iesaka vecākiem "iemācīties, kad paklusēt un kad iejaukties un runāt" ar bērnu.
Pusaudža gadi ir sarežģīts pārejas posms starp bērnību un pieauguša cilvēka dzīvi, un tīņi šajā laikā pārdzīvo lielas attīstības pārmaiņas.
Notiek pāreja no bērnības, kurā vecāki lielā mērā kontrolē un vada bērna dzīvi, uz pieauguša cilvēka dzīvi, kurā jaunietis uzņemas pilnību kontroli pār savu dzīvi.
Šo gadu laikā ne mazāk strauji mainās un attīstās arī pusaudža attiecības ar vecākiem. Vecākiem, kas līdz šim pildījuši aizsargātāja/skolotāja lomu, tagad burtiski jāielec padomdevēja lomā.
Audzināt pusaudzi vairs nav tas pats, kas audzināt mazu bērnu. Bieži vien vecāki šīs būtiskās pārmaiņas vienkārši nepamana un mēģina izturēties pret tīni tā, it kā viņš būtu vienkārši pāraudzis 10 gadus vecs bērns, kuru viņi vēl aizvien var kontrolēt.
Taču tas vairs neder.
Cīņa par varu
Noteikti seko bezkompromisa cīņas par varu, un, lai gan šādi konflikti mūsu sabiedrībā tiek pieņemti par normu, no šādiem strīdiem var un vajadzētu izvairīties. Patiesību sakot, pastāvīga kliegšana, bļaušana un durvju aizciršana var nodarīt tik daudz ļauna, ka attiecības var tikt sabojātas neatgriezeniski.
Būt patiešām labai, atbildīgai mātei vai tēvam vienmēr ir daudz grūtāk nekā cilvēki parasti iedomājas, tā tas ir bijis vienmēr.
Daži no mūsdienu bērnu dzīves aspektiem ir daudz bīstamāki nekā pirms 20 gadiem. Ja agrāk sliktākajā gadījumā tika izvicinātas dūres, tad tagad bērniem jau ir pieejami aukstie ieroči (naži), asaru gāze un pat šaujamieroči. Un sekas lēmumiem, kādus pieņem mūsu bērni, var izrādīties liktenīgas.
No otras puses vecākiem mūsdienās ir daudz lielākas iespējas nekā agrākajām paaudzēm atstāt uz bērniem pozitīvu ietekmi. Mūsdienās nav nekas neparasts, ja vecāki kopā ar bērniem dodas pārgājienos, brauc ekskursijās ar velosipēdiem vai kopā ar bērniem apmeklē sporta zāli. Nav nekā pārsteidzoša, ja mamma un bērns klausās vienu un to pašu mūziku vai valkā vienas un tās pašas drēbes.
Agrāk plaisa paaudžu starpā bija daudz lielāka un grūtāk pārvarama. Šodien iespējas veidot tuvākas un labvēlīgākas attiecības bērnu un vecāku starpā ir daudz lielākas, jo ir vieglāk atrast kopējas intereses.
Tomēr ikviens tēvs vai māte laiku pa laikam tiek novests līdz izmisumam. Taču pozitīvi ir tas, ka bērna un vecāku attiecības ir ilglaicīgs un noturīgs process, un bērni ir ļoti piedodoši.
Vari uzskatīt, ka savu vecāka lomu tu pildi labi, ja, ieskatoties spogulī, tu vari teikt, ka dari visu, kas ir tavos spēkos, ņemot vērā apstākļus, informāciju un resursus, kas ir tavā rīcībā.
Kopā pavadītais laiks
Pusaudža gadi vienmēr ir traumējošs vecums, saka Kerolaina Bergmane.
Tas, ka pusaudzis sāk uzņemties kontroli pār savu dzīvi, vēl nenozīmē, ka vecāku darbs ir galā. Patiesībā, ja bērns tiek psiholoģiski pamests savā vaļā bez vecāku atbalsta, bērna attīstībai tas ir ne mazāk traumējoši kā vecāku cenšanās paturēt savu varu.
Ir svarīgi rūpēties par pusaudzi un laiku pa laikam būt ar viņu kopā, lai uzturētu savstarpējas cieņas un mīlestības pilnas attiecības. Vecāku lomā labi iederas arī drauga loma, un vecākiem jāstiprina šīs draudzības saites ar bērniem, atrodot kopīgas nodarbes, kas sagādā prieku gan vecākiem, gan bērniem.
Izmanto visas iespējas pavadīt laiku kopā ar savu tīni vai vienkārši kopīgi pasmieties.
Ieplāno regulāras kopējas, abiem patīkamas nodarbes. Varat izvēlēties vienalga ko, ko jūs abi labprāt darītu kopā - piemēram, aiziet uz kino, atjaunot vecu automašīnu, apgūt ģitāras spēli, izkrāsot guļamistabu, doties iepirkties, spēlēt futbolu, apmeklēt sporta zāli, uzspēlēt kārtis, doties pārgājienā ar teltīm, kopīgi apmeklēt kādus kursus, utt.
Šajos kopīgi pavadītajos brīžos necenties nevajadzētu pusaudzim atgādināt par sliktajām atzīmēm skolā vai nesakārtoto istabu. Neizmanto šo it kā ērto izdevību nolasīt lekciju vai krist uz nerviem. Vienkārši baudiet viens otra sabiedrību.
Nebūsim sīkumaini
Lai kā tu pūlētos, no konfliktiem un domstarpībām pilnībā izvairīties nebūs iespējams, un par šo strīdu cēloni var kļūt jebkas - skolas bastošana, smēķēšana, matu nokrāsošana fluorescējošā krāsā, pīrsings vai, tavuprāt, pārāk pikants ģērbšanās stils.
"Vecākiem jāizsaka savas bažas, vēlmes un jābrīdina par iespējamajām sekām. Turklāt katrā ģimenē tolerance un sekas būs atšķirīgas," norāda Miriama Kaufmane.
Kaufmane iesaka vecākiem nebūt sīkumainiem un nesākt strīdu, piemēram, zaļu matu, pīrsinga vai ekscentriska apģērba dēļ. Kompromisiem ir jābūt abpusējiem.
Bērniem ir nepieciešami eksperimenti - tie nebūt nevēsta par pasaules gala tuvošanos, lai gan vecākiem, protams, nebūtu jāpiekāpjas tiktāl, ka tiktu pieļauta marihuānas smēķēšana.
"Bērniem jāzina, ka marihuāna ir stipra viela un ka neviens nevar garantēt, vai viņi spēs izturēt tās iedarbību," saka Kaufmane. Bērniem vienmēr jāzina, ka viņi varēs piezvanīt vecākiem, kas viņus aizvedīs mājās, ja tas būs nepieciešams.
Esi godīga pret pusaudzi. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki izskaidrotu bērniem dažādas bīstamas lietas, piemēram, kāpēc automašīnu nedrīkst vadīt dzērumā.
Audzinot bērnu, mātēm un tēviem vienmēr vispirms savā starpā un pēc tam arī ar bērnu jāizrunā, kāda ir ģimenes attieksme pret problēmām, kas varētu rasties.
"Piemēram, kādā ģimenē varbūt netiek paciesti tetovējumi, savukārt citā vecāki uzskata, ka pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas pusaudzis šo jautājumu var izlemt pats," saka Bergmane.
Svarīgākais ir neizvirzīt dažādus noteikumus, kas tiek izgudroti tikai uztraucoties par to, ko teiks vai domās citi cilvēki, bet izstrādāt konkrētajai ģimenei pieņemamu modeli, ņemot vērā jūsu pašu vērtības.
Pašu standarti
"Man šajā diskusijā ir nepieciešama atziņa, ka, lai gan vecāki var un viņiem jāuztur mājās savi standarti un vērtības, ārpus mājas padsmitnieki pieņem paši savus lēmumus. Un jācer, ka šo lēmumu pieņemšanu ietekmēs viņu vecāku vērtības," saka Bergmane.
Apspriežot savas vērtības ar bērnu, ir svarīgi, lai vecāki viņiem izskaidrotu dažādu parādību problemātiskos aspektus. "Piemēram, ir pilnīgi saprotami, ja vecāki paziņo, ka mājās nevēlas redzēt nekādus pornogrāfiskus materiālus, taču bērni ar tādiem neizbēgami saskarsies dažādās citās vietās. Tādēļ viņiem ir jāizskaidro, kā pornogrāfija var izpostīt cilvēku dzīves un kāpēc to nevajadzētu atbalstīt," norāda Bergmane.
Lai audzinātu padsmitnieku vecākiem vispirms ir jāizglītojas un jāaudzina sevi pašiem. Un tad, ja pusaudža draugi uzaicinās viņu kopīgi paskatīties pornofilmas, viņa lēmums būs balstīts uz informāciju, kuru par pornogrāfiju viņam būs snieguši vecāki. Jaunietis, visticamāk, tik un tā noskatīsies šīs filmas, tomēr jau ar zinošām acīm, un tas varētu noteikt viņa lēmumus par šādu materiālu skatīšanos turpmāk.
Lai audzinātu ar atbildības sajūtu apveltītus pusaudžus, vecāku pienākums ir:
- sniegt bērnam pašvērtības sajūtu, lai viņš savu dzīvi uzskatītu par vērtību un pieņemtu tādus lēmumus, kas viņam nāktu par labu;
- radīt bērnam iespēju trenēties lēmumu pieņemšanā un rēķināties ar paša pieņemto lēmumu sekām;
- radīt bērnā pārliecību, ka viņš pats ir visprātīgākais savā grupā un ka viņš ir vienīgais, kurš var pieņemt lēmumus, kas attiecas uz viņu, lai tādi aizbildinājumi kā "bet visi citi darīja tā" vai "Jānis teica, ka man vajadzētu" vienkārši netiktu uzskatīti par pieņemamiem.
Klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem?
Vecākiem ir milzu ietekme uz saviem bērniem kaut vai ar piemēru, kuru viņi rāda paši ar savu dzīvi, uzsver Bergmane.
"Ja vecāki meklē tableti ik reizi, kad dzīvē gadās kāds stress, viņi bērnam iemāca, ka problēmas var atrisināt ar zālēm. Ja nevienas viesības nepaiet bez glāzītes cilāšanas, viņi iemāca, ka, lai izklaidētos, ir vajadzīgs alkohols. Ja vecāki nemaksā nodokļus, viņi iemāca, ka likumi nav jāievēro. Ja vecāki izsaka rasistiskas piezīmes, viņi iemāca, ka visi cilvēki nav vienādi."
"Dīvaini, ka tie paši vecāki ir pārsteigti un saniknoti, kad viņu bērns tiek aizvests pie skolas direktora par agresīvu izturēšanos pret citiem bērniem, narkotiku lietošanu vai piedzeršanos."
Pētījumi liecina, ka vecāki ir vissvarīgākie cilvēki bērna dzīvē, un vecāku atstātā ietekme ir būtiskākā ilglaicīgā ietekme cilvēka dzīvē.
Tāpēc parādīt bērnam, kā vajadzētu dzīvot, patiesībā ir ļoti vienkārši - to var izdarīt ar savu piemēru. Pusaudža gados daudzreiz var būt situācijas, kurās šķiet, ka bērns noliedz visas vecāku vērtības, taču parasti šis noliegums ir īslaicīgs.
Paši ar savu dzīvi un ar mājās notiekošo vecāki veido savu bērnu uzvedības un vērtību modeļus.
Pieņemot, ka bezierunu mīlestību tavi bērni jau saņem tāpat, vislabākā dāvana, ko tu vari viņiem sniegt, ir paša krietni dzīvotās dzīves piemērs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!