Mamma šokā: pēc gadiem ilgas būšanas sevī, dakteri Klauni atraisa bērnu ar AST

Lai arī katrai daktera Klauna maiņai ir paredzēts ierobežots laika sprīdis, bieži vien gadās tā, ka kāds no mazajiem pacientiem tik ļoti uzrunājis, ka Dr. Klauns bez ierunām nodrošinās ilgāku uzturēšanos ar bērnu, nekā plānots, paies soli pretī atnāks ātrāk, izdarīs vairāk un samīļos stiprāk.

"Mēs droši varam teikt, ka mums ir spēcīgākā, labestīgākā un nesavtīgākā Dr. Klaunu komanda pasaulē, kas, neskatoties uz apstākļiem vai sarežģījumiem, vienmēr izdarīs maksimumu, lai nestu prieku mazo bērnu sejās," tā uzsver biedrības "Dr. Klauns" vadītāja Marianna Milovska. Turpinot stāstu sēriju par dakteru Klaunu ikdienas varoņdarbiem, šoreiz par to, kā diviem no viņiem izdevies komunikācijai ar citiem cilvēkiem atraisīt kādu bērnu, kuram ir autiskā spektra traucējumi. Mamma neticējusi savām acīm, redzot, kā viņas bērns komunicē ar svešiniekiem spilgtajos tērpos.

Stāsta dakteris Klauns Igors Narovskis: "Abi ar dakteri Piču (Ainārs Eidons) darbojamies kādā palātā. Te piepeši mums aiz muguras strauji atveras durvis un iekšā iemetas puisis ar diviem lineāliem rokā. Viņš ir vēl bērns, taču pamatīga auguma, brangs. Ainārs ikdienā strādā ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, tāpēc viņš uzreiz saprot, ka šim puisim ir autiskā spektra traucējumi. Arī es to nojaušu.

Puisis skatās uz mani, es uz viņu, un mēs sākam viens otru spoguļot – to, ko daru es, atkārto viņš, un otrādi. Tā mums veidojas spēle. Brīžos, kad jūtu, ka viņš pārāk "uzvelkas", es sāku darboties ar elpu. Puisis atkārto uzsvērto elpošanu un pamazām nomierinās. Tad mēs atkal "spoguļojamies", es pakāpeniski veicu arvien sarežģītākas kustības. Spēle turpinās. Kad esmu klauna tēlā, uztveru to kā īstenību, kā realitāti: nu, tāda ir spēle. Taču šoreiz manī rodas tāda kā maģijas sajūta – jūtu, ka notiek kas brīnumains.

Mūsu jaunā drauga mamma ierauga visu notiekošo un šokā vaicā medmāsai: "Kas tie tādi?!" Māsiņa mierina, ka viss ir kārtībā, tie ir dakteri Klauni, viņi zina, ko dara. Bet mammas šoks ir par ko citu. Viņa stāsta, ka dēls jau gadiem iet pie speciālajiem pedagogiem, bet nekad nekas tāds nav noticis, parasti viņš visus ignorē, "paliek sevī", neveido nekādu kontaktu.

Te piepeši Ainārs piedāvā: nu ja jau tā, iemācīsim viņam skaitīt. Un mēs rādām un runājam: "Es – viens, tu – divi, Pičs – trīs". Un puisis sāk skaitīt līdzi! Pēc tam rodas arvien jaunas spēles. Bērns skaļi smejas un atkārto: "Es esmu klauns! Es esmu klauns!"

Tad mēs dodamies uz izejas pusi, un pie māsu posteņa Ainārs iečukst man ausī: "Uzzīmē!" Es zīmēju vienu cilvēciņu ("tas esmu es") un blakus otru ("tas ir dakteris Pičs). Pēc tam uzzīmēju trešo cilvēciņu, bet to jau nedaudz tālāk ("tas esi tu"), un blakus – ceturto ("tava mamma"). Ap viņu un mammu apvelku "mājiņu" un saku: "Tā ir slimnīca. Jūs esat slimnīcā." Tad zīmēju vēl vienu mājiņu un saku: "Mēs ar dakteri Piču ejam uz savu mājiņu. Tur mēs mazliet atpūtīsimies, bet pēc tam atgriezīsimies un iedosim tev sarkano degunu, un – tu arī būsi klauns!" Viņš visu saprot un atvadās no mums.

Dažreiz dakteri Klauni brīnumu mēdz uztvert kā kaut ko ikdienišķu – tās taču ir parastas, saprotamas lietas, citi to dara katru dienu... bet pēc tam uzzina, ka tieši šim bērnam tā bija neticama pieredze, solis pretim jaunām prasmēm un jaunām emocijām.

Kaut gan – tas nav tikai par dakteriem Klauniem. Katrs no mums mēdz paveikt brīnumus un domāt, ka nekā īpaša, ka tā jau tam ir jābūt."

Darba pieredzes burvībā dalījās Igors, cerot, ka arī citus šis stāsts aizkustinās. Lai dakteri Klauni varētu darīt šīs labās lietas, sabiedrība tiek aicināta ziedot. Ja tev ir vēlēšanās un iespējas to izdarīt, lūk, – šeit to vari paveikt!