Apzināta bērnu audzināšana un būšana par vecākiem ir jāmācās

No savas pieredzes varu teikt, ka pat labi izglītoti un tiešām saprātīgi indivīdi no sirds tic, ka audzināšanas prasmes ir kaut kas, kas cilvēkam piemīt no dabas un attīstās pašas no sevis līdz ar bērna piedzimšanu. Raugi, ja mani vecāki un vecvecāki spēja mani izaudzināt bez jebkādām teorijām, tad es arī to varēšu izdarīt. Un vispār – vecākus un bērnus neizvēlas!

Protams, ka ar šādu pieeju ir iespējams izdzīvot, un vairumā gadījumu tiešām nekāds liels ļaunums netiek nodarīts, jo bērni izaug par “normāliem” cilvēkiem. Un, būsim atklāti, jautājums, cik labi vecāki esam saviem bērniem – nekad nav bijis no vieglākajiem un ērtākajiem.

Tomēr arvien vairāk ir cilvēku, kas nav gatavi samierināties ar to, kā ir. Tāpēc viņi šādus jautājumus ne tikai uzdod, bet arī meklē uz tiem atbildes, nebaidoties arī jautāt pēc palīdzības. Jo viņi saprot, ka būšana vecākiem un atvašu audzināšana prasa konkrētas zināšanas un prasmes, kas nerodas pašas no sevis. Turklāt tās ir apgūstamas un pilnveidojamas visa mūža garumā, jo mūsu attiecības ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem nebeidzas līdz ar viņu pilngadību.

Saskaņā ar CSP 2020. gada datiem Latvijā 43,2 procentos ģimeņu aug nepilngadīgi bērni, tātad teju puse valsts iedzīvotāju ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir bērnu audzināšana. Tā nosaka, kādi aug un nākotnē būs vismaz 359 tūkstoši Latvijas bērnu, kas pašlaik ir vecumā līdz 17 gadiem. Tomēr tikai niecīga daļa no šīm ģimenēm ir izvēlējusies apgūt bērnu audzināšanas prasmes, ko piedāvā dažādas izglītības iestādes un nevalstiskās organizācijas. Piemēram, manis pārstāvētajā Centrā ZIN vecāku izglītības programmā līdz šim mācījušies nepilni 1200 vecāki. Arī man zināmā citu organizāciju statistika ir tikpat pieticīga un būtiski atpaliek no citu attīstīto valstu pieredzes.

Vienlaikus pēdējo desmit gadu laikā ir strauji pieaudzis vientuļo vecāku, īpaši vientuļo māšu, ģimeņu īpatsvars kopējā ģimeņu skaitā. Izplatītākais ģimenes tips pērn bija viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6 procenti), savukārt tikai 16,2 procenti bija precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Tādejādi bērnu audzināšana arvien vairāk mēdz gulties uz viena pieaugušā pleciem.

Arī pārējā statistika, kas atspoguļo bērnu labbūtību skolās un ģimenēs Latvijā nebūt nav iepriecinoša un turpina pasliktināties. Un šeit nevaram vainot tikai Covid-19 pandēmiju vai “sistēmu”, bet arī paši sevi. Jo, lai cik banāli tas neskanētu – katram ir jāsāk pašam ar sevi, lai ne tikai ikviens bērns Latvijā justos sadzirdēts, saredzēts un vērtīgs, bet arī iedibinātu un tālāk saviem bērniem nodotu un sabiedrībā veidotu apzinātu bērnu audzināšanas kultūru.

Mums ir beidzot jāapzinās, ka atvašu audzināšana nav bērna fizioloģisko un materiālo vajadzību apmierināšana, bet gan viņa potenciāla attīstīšana un attiecību veidošana ar mērķi atbalstīt, uzklausīt un iedvesmot!

CSP analīze bezkaislīgi liecina, ka vecāku izglītības līmenis būtiski ietekmē, kāds izglītības un ienākumu līmenis būs bērnam pieaugot. Aptaujas dati rāda, ka, ja laikā, kad personām bija 14 gadi, viņu vecākiem bija pamatizglītība vai zemāka, tikai 14,1 procenti iedzīvotāju jau pieaugušo vecumā (25 līdz 59 gadiem) ir augstākā izglītība. Tāpat pētījumi apliecina, ka lielā mērā, arī audzinot savus bērnus, mēs atkārtojam savu vecāku pieredzi. Arī to, kas nebūt nav turpināšanas vērta.
Vienīgais veids, kā salauzt šo apburto loku, ir mācīties būt par labiem vecākiem, jo jaunākie zinātniskie pētījumi un zināšanas piedāvā iespēju dzīvot kvalitatīvi un bez nožēlas. Piemēram, Centra ZIN vecāku izglītības programma jeb VIP septiņu nedēļu laikā ļauj vecākiem izprast bērna smadzeņu attīstību agrīnajā dzīves periodā, sākot jau no prenatālā perioda, un drošās piesaistes nozīmi bērna attīstības sekmēšanā. Programma piedāvā arī daudz praktisku rīku, metožu, uzdevumu, kuri palīdz ikdienas saskarsmē ar bērniem, veidojot pozitīvus paradumus, dziļu emocionālu saikni bērnam ar vecāku.

Manuprāt, esošā globālā krīze ir īstais laiks bērnu audzināšanas apgūšanai, kas ir trīskārša investīcija – sevī, savā ģimenē un sabiedrībā, kas var palīdzēt mūsu bērniem un valstij sasniegt augstākās virsotnes. Un vasara ir īstais laiks, lai pilnveidotu savas bērnu audzināšanas prasmes.