Nebaidīties nosmakt, bet bīties no mazas adatiņas? Skolotāja Māra Ozola

Jau labu laiku sekoju skolotājas bloga ierakstiem gan mājaslapā, gan "Facebook" un allaž ar prieku lasu viņas tekstus, kuri ir tik trāpīgi, gardā mērcē pasniegti. Tāpat palasu komentārus pie viņas ierakstiem, tādā veidā arī gūstot nelielu priekšstatu par apkārtējo attieksmi pret pedagoģes radošajām izpausmēm. Jāatzīst, viņai ir gan fani, gan tādi, kuri, iespējams, ne acu galā necieš Ozolas tiešumu. Pati viņa pasmejas, ka pie ieraksta par vakcinēšanos pret Covid-19, kurā viņa skarbi izteikusies par tiem kolēģiem, kuri atsakās to darīt, bijušas pat tādas replikas, ka viņai laiks doties pensijā, ja reiz tik azartiski atbalsta vakcinēšanos un baidās saslimt. Arī uz šādiem "labvēļu" komentāriem Māra atbild Marka Tvena stilā – "Ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas" – un gatavojas jaunajam mācību gadam. Murjāņu sporta ģimnāzijā viņa turpinās skolēniem mācīt latviešu valodu un literatūru.

Saruna ar Māru notiek "Zoom" platformā, jo gluži vienkārši mūs abas šķir pieklājīgs attālums, visādi citādi – abas esam potētas pret Covid-19 un varētu sarunāties arī klātienē. Māra ir ļoti runātīga, un abas turpinām pļāpāt arī par citiem tematiem, kas it kā neattiecas uz to, uz ko vēlos koncentrēties šajā rakstā, – skolotājas atziņas par attālināto mācību procesu pandēmijas laikā, pašreizējās sajūtas pirms jaunā mācību gada, tostarp daudzu pedagogu pretošanās vakcinēties, par to, ka prestiža skola ir "pupu mizas", ja bērns tajā nav laimīgs un priecīgs, par Māras hobijiem un bērniem.