Četri pamatelementi, lai skolēns apgūtu reālajai dzīvei nepieciešamās prasmes

Lai to veiksmīgi īstenotu, svarīgi četri pamatelementi: skolotājs kā mācību pavadonis, atbalstoša vide, kas nodrošina mācību sasniegumus, daba kā emocijas līdzsvarojoša un attīstoša mācību vide un tehnoloģijas kā palīgs un iespēju paplašinātājs. Pēc tiem katrs no vecākiem var vērtēt, vai izvēlētā skola spēs sekmīgi veicināt bērna izaugsmi, norāda Ginta Kārkliņa, Rīgas Starptautiskās skolas (International School of Riga) pamatskolas un pirmsskolas programmas koordinatore. Turpinājumā viņas viedoklis par to, ka runājot, kas ir mūsdienīga izglītības vide, uzmanība jāvērš ne tikai uz tehnoloģijām un pārklājumiem, bet noderīgām prasmēm.

"Tehnoloģiju attīstība ir mainījusi arī to, kā domājam par izglītību – fokuss no mehāniskas faktu iegaumēšanas pārvirzījies uz izpratnes veidošanu, domāšanas prasmju attīstību, zināšanu likšanu lietā un dalīšanos ar tām. Skolotāju uzdevums mūsdienīgās mācībās ir spēt savienot apgūstamā priekšmeta saturu ar attīstāmajām prasmēm – veicināt bērnu intelektuālo attīstību, spēju sadarboties, risināt problēmas un domāt gan kritiski, gan radoši. Bieži vien skolotājam tas nozīmē atkāpties nostāk un ļaut skolēniem pašiem vadīt mācību gaitu, vien dodot skaidras norādes par sasniedzamo rezultātu. Piemēram, mācoties dalīšanu, vispirms ar dažādiem priekšmetiem vai sīkām lietiņām, praktiski darbojoties, pārbauda, kā kādu skaitu var sadalīt vienādās daļās, nevis uzreiz ar cipariem raksta darbības uz papīra vai aizpilda darba lapas. Skolotājs vēro bērnu darbības, jautā par tām, ierosina izmēģināt citus dalīšanas variantus.

Lai bērns varētu mācīties, viņam skolā jājūtas emocionāli un fiziski droši, sociāli pieņemtam, cienītam un atbalstītam. Tāpēc katra mācību gada sākumā ir būtiski ieplānot laiku, kurā bērni var izzināt vidi, iepazīties ar skolotāju, savstarpēji, izveidot klases, grupas kopienu, kurā dzīvot un mācīties. Mēs Rīgas Starptautiskajā skolā arī daudz strādājam, lai pozitīvi tiktu uztverta dažādība un iedzīvinātu kopienas vērtības – bērni varētu mācīties un augt cieņpilnā, atbalstošā vidē, nevis dzīvot bailēs no mobinga, kas diemžēl ir ikdiena daudzās skolās. Piemēram, 2. klases skolēni kopā ar skolotāju jau mācību gada sākumā vienojas par galvenajiem klases noteikumiem: es jūtos droši, es cienu citus, es daru labāko, ko spēju. Šos noteikumus ne tikai uzraksta un pieliek pie sienas, bet arī mācās, apgūstot katru noteikumu atsevišķi – gan pārrunājot, gan lasot grāmatas un stāstus, gan modelējot un izspēlējot lomu rotaļas. Bērni apgūst, ko nozīmē būt drošiem gan fiziski, gan emocionāli, ko darīt tad, ja paši nejūtas droši vai redz, ka kāds cits ir apdraudēts. Tāpat mācās atpazīt cieņpilnu uzvedību, modelē, kā cieņpilni izteikties un uzvesties. Bērni apgūst to, ka katram ir savas stiprās puses un katrs var kaut ko vēl uzlabot, tādēļ savi panākumi jāvērtē salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem sasniegumiem, nevis citu veikumu.

Mūsdienīgas skolas fiziskajai mācību videi raksturīgs mājīgums un tiekšanās uz pēc iespējas mierīgākām, dabiskākām krāsām un materiāliem. Tas ir kaut kas pretējs līdz šim iecienītajam košajam un pieblīvētajam mācību telpu noformējumam ar spilgtām pamatkrāsām (zils, dzeltens, sarkans), jo tās, kā konstatēts jaunākajos pētījumos, var pārstimulēt bērnu smadzenes un negatīvi ietekmēt uzvedību. Arī pilnīgi askētiskas, vēsas telpas nerada vēlmi tajās ilglaicīgi uzturēties, justies ērti, lai mācītos. Tomēr ar dabisku telpu iekārtojumu vien ir par maz – milzīgs ieguvums bērniem, īpaši gados jaunākiem, ir āra nodarbības. Turklāt tām nav jābūt tikai sporta vai dabaszinību nodarbībām! Daba ir bagātinoša vide visu prasmju attīstīšanai – no mākslas un mūzikas līdz literatūrai un fizikai. Ja bērns no paša rīta ir izkustējies svaigā gaisā, smadzenes ir bagātinātas ar skābekli un viņš var labāk koncentrēties mācībām.

Tehnoloģisko iespēju laikā bērniem ir ļoti būtiski jau no mazotnes mācīties, kā ar šiem rīkiem ātri un ērti veikt uzdevumus, ko citādāk būtu grūtāk izdarīt konkrētajā vietā, telpā vai pieejamajā laikā. Tā, piemēram, bērni mācās par putnu attīstību, vērojot Latvijas Dabas fonda nodrošinātās putnu ligzdu tiešraides. Nodarbībās, kur piecgadīgie būvē tiltus no klučiem, viņi internetā meklē un pēta dažādus tiltus pasaulē, apgūstot prasmes ievadīt konkrētus vārdus meklētājā, atrast attēlus un izvēlēties no tiem. Mūsu skolā jau piecu gadu vecumā bērni apgūst prasmes veidot savu darbu digitālo portfolio "Seesaw" platformā. Viņi paši izvēlas darbu, kuru vēlas parādīt, ar planšeti to nofotografē un ieskaņo stāstījumu par darba ideju un tapšanas gaitu. Ja šajā vecumā tik daudz uzrakstīt bērni vēl neprot, tad pastāstīt gan spēj. Tā jau piecgadīgie uzņemas atbildību par saviem mācīšanās rezultātiem, var novērtēt, ko ir apguvuši, izvēlēties, kas no tā visa ir vērtīgākais, ko parādīt citiem, un paši ievietot digitālajā portfolio, kur to pēc tam var redzēt vecāki.

Vēlākos gados skolēni dažādos projektos strādā ar multimediju iespējām un rada savu saturu. Viņi fotografē, filmē, gatavo raidierakstus, rediģē, programmē, veido attālinātas prezentācijas un vada tās. Tehnoloģiju izmantošana nevar būt pašmērķis – tās ir mērķtiecīgi jāizmanto.

Mācīšanās nesākas un nebeidzas stundās. Skola ir socializācijas platforma, kurā bērni mācās viens no otra un apkārtējiem, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādus savstarpējos kontaktus, mijiedarbību un vērtību apmaiņu tā veicina. Arī ārpusskolas nodarbības palīdz attīstīt talantus un izzināt jaunas jomas. Ir labi, ja skola tām nodrošina vienu pieturu, kas ir ērtāk gan bērniem, gan vecākiem. Mūsdienīga mācību vide palīdz sagatavot bērnus dzīvei, iedodot prasmes apzināties sevi, novērtēt citus un veidot mērķtiecīgu sadarbību. Nenoliedzami liela nozīme bērnu izaugsmē ir arī vecāku vērtībām un atbalstam – ieinteresētībai par viņu dienas gaitām, novērtējumam un iedrošinājumam. Svarīgi, ka vecāki bērnam uzdod ieinteresētus jautājumus par to, ko viņš paveicis, nevis tikai: "Kā gāja? Ko darīji?" – un neizsaka pārsteidzīgus spriedumus, pirms bērns ir paskaidrojis, ko, kā un kāpēc viņš ir paveicis. Vecākiem iesaku drīzāk jautāt: "Kas tevi šodien pārsteidza? Ko tu jau zināji, un kas bija jauns? Ar ko tu lepojies? Ko tu varētu izdarīt vēl labāk?""