Psihoterapeits iesaka, kā dažāda vecuma skolēniem atgriezties skolā pēc attālinātām mācībām  (1)

Kā norāda Sakss Konstantinovs, iepriekš šāda situācija, kad pēc ilgstošas attālinātas mācīšanās bērni atgriežas mācīties klātienē, nav bijusi, tāpēc aizvien nav skaidri zināms, kā process izvērtīsies realitātē. Vienlaikus viņš ir pārliecināts, ka jau šobrīd varam paredzēt tuvākos izaicinājumus, kas katram skolēnu vecumposmam būs atšķirīgi, un domāt par risinājumiem.

Izrādās, ka pat neatkarīgi no vecuma gads bērna attīstībā ir ļoti ilgs laika posms. Tāpat jāņem vērā, ka bērni adaptējas visu laiku, un šobrīd ir pielāgojušies "mājas dzīves" nosacījumiem. Lai arī katram tas būs atšķirīgi, adaptācija atkal jauniem apstākļiem – skolas dzīvei klātienē – prasīs noteiktu laiku, kā arī sagādās stresu, spriedzi. Savukārt socializēšanās, draudzēšanās un virkne citu prasmju ir jātrenē līdzīgi kā muskuļi. Ja bērni to pienācīgi nav darījuši veselu gadu, būs skolēni, kuri ienāks skolā un gluži vai nostāsies uz starta līnijas maratonam, neesot sagatavojušies skrējienam.
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, gan vecāki, gan pedagogi var jau laikus pavērot un apsvērt, kura "muskuļu grupa" jeb prasmes bērniem, atbilstoši viņu vecumam, būtu jātrenē visvairāk. Vienam tā var būt draudzēšanās, citam – pašorganizēšanās, socializēšanās vai noteikumu ievērošana. Prognozējams, ka vislielākos izaicinājumus atgriešanās skolas solā nesīs tieši pusaudžiem, kuri aizvadīto mācību gadu pavadīja mājās visilgāk no visiem, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.

Kopumā jaunākie bērni attālināto mācību procesu pārdzīvoja visvieglāk, jo varēja ilgāk palikt līdzās vecākiem, ģimenei, tomēr attālinātās mācības mazākajiem bērniem ir radījušas pilnīgi citu dzīves pieredzi par skolu. Uzmanības noturēšana, klausīšanās, noteikumu apgūšana un ievērošana, sociālās prasmes – tās visas ir prasmes, kas svarīgas pirmajos skolas gados un parasti tiek apgūtas ik dienu, taču tagad tās kādu laiku ir izpalikušas un kādam būs jāmācās no jauna, kādam – jāapgūst atkārtoti.

Nonākot skolā, šī vecuma bērniem grūtības varētu sagādāt, piemēram, tas, ka viņi vienkopus būs daudz un nevarēs kā bērnudārzā lielāko dienas daļu spēlēties vai beigt dienu agrāk, negaidot vecākus pagarinātajā grupā. Pēkšņi būs jāsēž mierīgiem skolas solā, klausoties un darot to, kas varbūt ne vienmēr viņus interesēs. Tāpēc vecākiem jau savlaicīgi būtu jāpastāsta, kas viņus sagaida, piemēram, uz skolu savas mīļākās rotaļlietas nevarēs ņemt, ēšanai būs pusdienu starpbrīdis vai mamma pēc stundām būs jāpagaida pagarinātajā grupā, un jāiedrošina atvases, vienlaikus pavērojot, kā bērni uzvedās, nonākot skolā. Savukārt pedagogi var izmantot dažādus vienkāršus paņēmienus, kā mazākajos mazināt stresu un veicināt koncentrēšanos. Piemēram, katru dienu ļaut bērniem skolā dažas minūtes pastaigāt basām kājām.

Bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem ir svarīgi apgūtās prasmes regulāri trenēt. Piemēram, patstāvīga skolas somas salikšana, sekošana līdzi savam grafikam, zīmēšana, pat glītrakstīšana u.c. Neskatoties uz to, ka pats mācību process pērn turpinājās, šīs prasmes visticamāk netika pietiekami trenētas, tāpēc tagad ir laiks "treniņus" atsākt, ne vien skolā, bet arī mājās kopā ar vecākiem.

Taču viena no svarīgākajām kompetencēm, kas jāapgūst šajā vecumā, ir draudzēšanās. Tā kā jauniešiem regulāra klātienes tikšanās ar klases biedriem kādu laiku ir izpalikusi, atgriežoties skolā, būs manāmas saskarsmes problēmas. Vecāki var palīdzēt atvasei, mācot vienkāršus draudzēšanās pamatnosacījumus – piemēram, satiekot skolas biedru, pajautāt, kā viņam klājas, uzklausīt otru un tikai tad pastāstīt, kā pašam iet. Vecākiem jāiedrošina savus bērnus veidot kontaktu ar skolas biedriem, jo tā ir daļa no šīs kompetences pilnveidošanas.

Atgriešanās skolā pusaudžiem šobrīd saistās ar ļoti lielu trauksmi un spriedzi. Viņiem vienlaicīgi būs jādomā gan par mācībām, gan arī par to, kā iejusties atpakaļ vienaudžu vidū, ko viņi ilgi nav darījuši. Vēl kāds būs mainījies vizuāli, ar ko pusaugu bērniem saistās vislielākā trauksme. Augot spriedzei, var pastiprināties mentālās veselības problēmas, izpaužoties kā nevēlēšanās doties uz skolu, grūtības koncentrēties u.tml. Tāpēc viņiem jāmāca, kā pašam sev mazināt trauksmi, tikt galā ar depresīvām domām vai bezcerību. Piemēram, spriedzes mazināšanai skolā pedagogi var ieviest tradīciju sākt mācību stundu nevis ar grāmatu atvēršanu, bet ar piecām dziļām ieelpām un izelpām, kā arī ierosināt jauniešus apgūt, kā pašiem sev sniegt pirmo psiholoģisko palīdzību. Arī divu minūšu klusuma pauzes ieviešana stundas sākumā ir laba prakse.

No pusaudža tiek sagaidītas daudz lielākas pašorganizēšanās prasmes – spēja plānot mācību procesu, sekot līdzi savai dienaskārtībai un mājas darbiem, uzņemties lielāku atbildību u.c. Lai gan daudzas lietas šķiet pašsaprotamas, pusaudžiem dienaskārtības organizēšana ir jauna pasaule. Šajā gadījumā pieaugušie var dot praktiskus padomus, piemēram, parādot, kā notiek dienas plānošana, kā viņi paši plāno savu darba dienu, kā izmantot digitālo kalendāru un risinājumus utt.

Atgriešanās skolas dzīvē nozīmēs arī jaunu noteikumu ieviešanu visu vecumposmu bērniem, piemēram, attiecībā uz uzvedību stundās vai sarunās ar skolotājiem. Lai to izdarītu veiksmīgi, šiem noteikumiem ir jābūt ļoti skaidriem un precīzi definētiem. Tāpēc šajā mācību gadā vecākiem un pedagogiem ir jābūt gataviem bērniem vairākkārt soli pa solim paskaidrot, kas no viņiem tiek sagaidīts.

Pēc Saksa Konstantinova domām, vēl redzējām, ka bieži vien tajās ģimenēs, kur vecāki vairāk laika pavadīja ar bērniem, palīdzēja mācībās, bērni ne tikai labāk pārdzīvoja neparasto laiku, bet arī uzlaboja sekmes. Tas tikai pierāda, cik svarīga ir pieaugušo atbalsts mācību procesā un interese par savu bērnu ikdienu, emocionālo pašsajūtu, ko nevajadzētu pazaudēt arī turpmāk. Tāpat nav noslēpums, ka daudziem bērniem patika attālinātās mācības, jo varēja mosties krietni vēlāk. Tas vēlreiz apliecina, cik liela nozīme bērna ikdienā ir režīmam un kvalitatīvai atpūtai, kam regulāri jāseko līdzi.

Psihoterapeits arī atgādina, ka visiem bērniem šogad ir svarīgi atgriezties ne tikai skolā, bet arī pie tām ārpusstundu aktivitātēm, kas viņiem patīk un fiziski nodarbina. Bērni var būt nobijušies, ka, atgriežoties pulciņā, iepriekš gūtās zināšanas ir aizmirsušās, viņiem neveiksies utt., bet vecākiem ir jāiedrošina viņus nebaidīties, jo arī citi vienaudži ir bijuši līdzīgā situācijā. Vecākiem jābūt saprotošiem arī pašiem, ka iepriekš gūtās bērnu zināšanas un prasmes atgriezīsies pakāpeniski.