Man ir četri bērni – trīs skolēni (6., 9. un 12. klasē) un bērndārzniece. Tas, ka nebūs svinīgā skolas brīža, tik ļoti neatņem svētku sajūtu, jo bērni jau ir lieli un tik ļoti neilgojas redzēt vecākus pirmajā mācību dienā. Kaut atceros skolas laiku, kad pēdējās klases skolēni veda "pirmīšus"... Tas ies secen.
"Septembra stress", kā parasti, nekur nav īsti pazudis – kad jāizdara visas pulciņu u. c. svarīgās izvēles vai pēdējā brīdī noteikti kaut kas izrādās nenopirkts. Man ir zināms uztraukums par to, kā bērni iejutīsies klātienē, jo katrs no maniem bērniem attālinātajās mācībās ir juties atšķirīgi – viens laimīgs, ka varēja izvēlēties dzīvot laukos, bez dunas riņķī, un tādēļ uzlaboja mācību rezultātus. Cits, pretēji, nespēja sevi mobilizēt neklātienes mācībām, un sekmes, motivācija kritās. Un par daudz ierāvās datorā. Vēl vienam – viss diezgan neitrāli, elastīgi. Bažījos, kā bērni jutīsies maskās, – diviem tās būs jāvalkā. Spļaušanas testi gan man liekas pieņemama alternatīva. Viens, pilngadīgais dēls, pats izvēlējās vakcinēties. Ir arī zināmas bažas, vai nesāksies arī klases šķelšanās, kā tas neveselīgi notiek pieaugušo sabiedrībā. Kā jūtas citi vecāki?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
