Adaptācijas ABC bērndārzniekiem un viņu vecākiem

Lai arī parasti psihologi iesaka dārziņa gaitas uzsākt, kad bērnam ir ap trīs gadiem, ne vienmēr praksē tas izdodas – situācijas mēdz būt dažādas un gadās, ka mazajam uz dārziņu jādodas agrāk. Līdz trīs gadu vecumam bērns ir vairāk vērsts uz sevi, viņu mazāk interesē vienaudži. Ja bērns uzsāks dārziņa gaitas pirms trīs gadu vecuma, visticamāk, viņš dārziņā vairāk laika centīsies pavadīt ar audzinātāju, auklīti vai vienkārši rotaļājoties blakus citiem bērniem, nevis spēlēsies tieši ar viņiem. "Vecākiem nevajadzētu sevi šaustīt par to, ka bērns jāved uz dārziņu agrīnā vecumā. Veiksmīgai adaptācijai svarīgas ir vecāku jūtas un domas par dārziņu. Jo drošāki un pārliecinātāki pieaugušie būs par to, ka dārziņš ir laba vieta, jo labāk bērns pieņems domu par došanos uz dārziņu," iedrošina Aunīte. Viņa norāda, ka reizēm tieši vecāku bažas ir tās, kas kavē veiksmīgu bērna adaptēšanos dārziņā.

1. Jau laikus izstāsti mazajam, kas ir bērnudārzs un kas tur notiek. Ja iespējams, dažas dienas pirms došanās uz dārziņu aizejiet turp un parādiet bērnam dārziņa ēku. Stāsti par dienas kārtību, kas paredzēta dārziņā. Nevajadzētu mazajam teikt, ka dārziņš ir bērna darbiņš – bērni dārziņā rotaļājas, mācās, dejo, sporto, ēd, bet vecāki darbā strādā.

2. Ja iespējams, sākumā ved bērnu uz dārziņu uz neilgu laiku, nevis uz pilnu dienu. Piemēram, pirmajā dienā uz pāris stundām līdz pusdienām, pēc tam jau atstāj uz pusdienām un tikai pēc tam atstāj bērnu gulēt diendusu. Parasti audzinātājas var ieteikt brīdi, kad bērns ir gatavs palikt uz diendusu.

3. Pasaki bērnam, kad būsi viņam pakaļ, un esi bērnam pakaļ tad, kad esi solījis – pēc pusdienām, pēc diendusas vai noteiktā pulksteņa laikā. Nekad nebiedē bērnu ar vārdiem: "Ja neklausīsi, atstāšu dārziņā!".

4. Neievelc atvadas! Bērni adaptācijas laikā bieži atvadoties raud, pieķeras vecākiem un cenšas viņus aizkavēt. Tas, ka bērns raud, nenozīmē neko sliktu – tas nozīmē, ka bērns ir pieķēries vecākiem, viņus mīl un negrib šķirties. Ievēro konsekvenci, mīļi, bet noteikti atvadies no bērna, nodod bērnu audzinātāju rokās un dodies prom. Ļoti bieži bērni beidz raudāt pavisam drīz, tiklīdz vecāki ir aizgājuši.

5. Iespējams, ka vakarā pēc dārziņa apmeklējuma bērns būs satrauktāks, agresīvāks, dusmīgāks un emocionālāks. Tā var būt, un tas pieder pie adaptācijas procesa! Tāpēc vakaros, kad ģimene ir atgriezusies mājās, vecākiem ieteicams veltīt bērnam nedalītu uzmanību, varbūt iziet ārā un padauzīties. "Vecāku uzmanība un kopīgas rotaļas bērnam ir kā apliecinājums – vecāki mani mīl! Tādā veidā bērns jūtas mīlēts un vajadzīgs, un tas arī bērnam palīdz labāk pierast pie jaunās situācijas," uzsver speciāliste.

6. Pēc iespējas ievēro noteiktu režīmu – vakaros laikus dodieties pie miera, ievērojot vakara rituālu, piemēram, mazgāšanās, kam seko vakara pasaciņa vai dziesma un samīļošanās. Mierīgs vakara rituāls palīdzēs mazajam no rīta vieglāk piecelties. Maziem bērniem vakaros apmēram divas stundas pirms miega nevajadzētu skatīties ekrānos. Ieteicams jau vakarā sagatavot drēbes, ko bērns nākamajā dienā vilks uz dārziņu. Ideāli, ja vecāki no rītiem ceļas agrāk par bērnu, sapošas paši un tad mierīgi var pievērsties bērna vajadzībām.

7. Lai cik vilinoši tas šķistu, nevajadzētu bērnu par katru veiksmīgi dārziņā aizvadītu dienu apbalvot ar saldumiem, uzlīmēm vai citu balviņu. Tas norādīs, ka bērnam dārziņā ir jāpaciešas, kaut kas jāiztur. Bet tā nav – dārziņš ir vieta, kur bērnam piedzīvot daudz jauku lietu. Ja gribi bērnu kā apbalvot, pavadi ar viņu laiku kopā pēc dārziņa, samīļo, pagatavojiet kopā kaut ko garšīgu.

Bērni, tāpat kā vecāki, ir dažādi, tomēr visbiežāk katrs bērns uz dārziņa uzsākšanas gaitām kaut kā reaģē. Tiek uzskatīts, ka ātra adaptācija ir tā, kas norit trīs nedēļu laikā, vidēja – trīs mēnešu gara adaptācija, bet ilgs ir tāds adaptācijas posms, kas ilgst pusgadu. Taču tas, ka bērnam adaptācija iet ilgāk, nenozīmē, ka bērns no dārziņa ir jāņem laukā. Tādā gadījumā jāpārdomā, vai dārziņa gaitu uzsākšana nesakrīt ar kādiem citiem satraucošiem notikumiem bērna dzīve – jaunāka brāļa vai māsas piedzimšanu, vecāku šķiršanos, pārcelšanos. "Ar vecāku atbalstu, mīļumu un konsekventiem rituāliem parasti dārziņā iejūtas gan drošākie, gan kautrīgākie bērni. Pēc kāda laika arī tie mazuļi, kas rudenī vilka lūpu un raudāja, atvadoties no vecākiem, ar prieku dodas uz dārziņu," vecākus iedrošina Iveta Aunīte.