Publiskā vietā redzi darām pāri svešam bērnam – iejaukties vai novērsties?

Arī tad, ja redzam, ka kāds bērns varbūt ir pazaudējies "telpā", vecumam neatbilstošā vecumposmā viens klīst apkārt, nereti labāk izvēlamies ērtāko pozīciju – neredzēt, lai nebūtu jāiejaucas, jo mums taču nav laika – esam noguruši darbā, jāskrien pēc sava bērndārznieka, mājās jāvāra zupa vai jāsteidz uz fitnesa zāli... Par laimi, mūsu sabiedrībā dzīvo arī līdzatbildīgi cilvēki. Nereti tieši viņu ātri pieņemtais, dažreiz pat pārdrošais lēmums iejaukties izglābj kādu mazu dvēselīti no kārtējā sitiena, no pazušanas pūlī...

Pie portāla "Cālis" vērsās kāda sieviete, sauksim viņu par Annu, jo viņa vēlējās palikt anonīma, kurai ir radušies vairāki jautājumi atbildīgajām institūcijām par to, kā pareizāk reaģēt, ja publiskā vietā pamani, ka bērns cieš no pieaugušo vardarbības. Sievieti rīkoties pamudināja kāds konkrēts piemērs, ar kuru viņa dalās ar lasītājiem. Par ikviena cilvēka atbildību sargāt jebkura bērna tiesības likuma priekšā stāstīs bērnu tiesību aizsardzības speciālisti, bet Valsts policijas pārstāvis skaidros, kādās situācijās ir jāsauc policija, bet kādās labāk to nedarīt...

Maza meitenīte pie Centrālās dzelzceļa stacijas Rīgā

Lūk, Annas piedzīvotais pašā Rīgas centrā: "Vēlējos uzzināt, kur ir jāziņo, ja tiek pazemots, iekaustīts, sists nepilngadīgais un, iespējams, arī pilngadīgais, varbūt vecs, nevarīgs cilvēks. Un attiecīgi īpaši gadījumos, kad jāziņo "tagad un tūlīt", jo tie ir nepazīstami cilvēki, proti, piemēram, uz ielas, kad nav ne kontaktu, ne adreses, lai varētu kaut kad vēlāk ziņot attiecīgajām iestādēm.
Piedzīvoju šādu ļoti nepatīkamu situāciju, un pagāja laiciņš, kamēr varēju emocionāli savākties uzrakstīt šo vēstuli. Iegādājos ogas Centrāltirgū, izgāju caur tuneli un atnācu uz pieturu "Centrālā stacija", tieši pie tirdzniecības centra "Origo", lai brauktu prom no centra.

Apmēram 10 minūtes gaidīju autobusu, acu priekšā stāvēja divas sievietes un mazs bērns, pieļauju, ka māte ar meitu un vecmammu (tā arī tekstā turpmāk rakstīšu). Mātei šo apmēram 10 minūšu laikā noskaņojums mainījās apmēram 15 reizes (!!!) tieši pret mazo meitenīti (aptuveni 7–8 gadus vecu). Viņa rājās, kad tā bija pienākusi blakus, tad rājās, ka meitenīte esot aptraipījusi drēbes, dzina viņu prom. Meitenīte pēc izskata bija ļoti noskumusi, varēja redzēt, ka bērns tiek regulāri vajāts – kā fiziski, tā emocionāli.

Tad meitenīte, aizgriežoties no mātes, noskaitīja tādu kā pantiņu (pieļauju, ka jau ir attīstījušās psiholoģiskās novirzes – rituāli) un skrēja prom, atnāca ar ļoti sasmērētām rociņām. Māte mierīgi noskaloja rokas ar ūdeni, bet tūlīt sāka atkal bārties, ļoti ātri nomierinājās, tad atkal kaut kas uznāca, stipri rāva meitenīti aiz rokas un bārās. Tad atkal nomierinājās, tad atkal lamājās un rādīja, ka drēbes apsmērētas. Tad atkal bija rāma. Un tūlīt raidīja kaut kādus pārmetumus bērnam, dusmīgi, nicinoši skatījās. Un tā turpinājās tik ilgi, kamēr es tur biju. Man mati ceļas stāvus no tā, kādas psihiskas traumas ir un vēl būs šai mazajai meitenītei. Un tās bija tikai apmēram 10 minūtes! Jau nodomāju iet viņām klāt, bet nāca mans autobuss, un es iekāpu, bet, tā kā sirds bija pavisam nemierīga, nākamajā pieturā izkāpu ārā un joņoju atpakaļ uz pieturu "Centrālā stacija". Kad atnācu, māte jau atkal rāja mazo, noskumušo meitenīti. Sagaidīju, kad mazā meitenīte atkal atradās pāris metru prom no mammas, piegāju sievietei klāt un mierīgi teicu: "Vai drīkstu pajautāt?" Sieviete, pati laipnība, teica: "Jā, protams." Es jautāju: "Kāpēc jūs tā izturaties pret savu bērnu?" Pretī dabūju: "Kāda jums daļa, ko jūs te vispār lienat? Mans bērns..." Saņēmu ļoti lielu agresiju mutvārdos. Teicu šai sievietei, ka bērns nav viņas īpašums, ka viņa meitenīti psihiski vajā un traumē. Sākām viena uz otru kliegt. Un tad bērna māte man saka: "Kā jūs vispār varat uz mani kliegt!? Kādas jums uz to ir tiesības?"