Latvijas tēvi bērna kopšanas atvaļinājumā: jau nākamgad ieviesīs otram vecākam nenododamo kvotu  (16)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūlijā publicētā Direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem paredz ieviest izmaiņas Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktos saistībā ar bērna kopšanas, paternitātes un aprūpētāja atvaļinājumu, kā arī ar darbinieku tiesībām. ES dalībvalstīm, tostarp Latvijai, direktīvā norādītās izmaiņas jāievieš jau līdz 2022. gada augustam. Šā gada oktobrī Labklājības ministrija nāks klajā ar piedāvājumu direktīvas, kuras vispārējais mērķis ir nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgas iespējas darba tirgū un vienlīdzīgu attieksmi darbā, ieviešanai Latvijā. Viens no būtiskākajiem direktīvas specifiskajiem mērķiem ir ar ģimenes pienākumiem saistītu atvaļinājumu nosacījumu izmantošanas veicināšana.

Latvijā arī līdz šim apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu ir bijusi iespēja izmantot abiem bērna vecākiem, taču Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras norādītie dati par vecāku pabalstu saņēmējiem liecina, ka vīrieši bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā izmanto reti.

Taču, ņemot vērā, ka šo pabalsta saņēmēju skaitā ir arī strādājoši vecāki, kuriem pabalsts tiek maksāts samazinātā apmērā, tostarp 703 sievietes un 2417 vīrieši, var secināt, ka lielākā daļa vīriešu, kuri saņem bērna kopšanas pabalstu, bērna kopšanas atvaļinājumu faktiski neizmanto.

Jaunā direktīva paredz, ka divi mēneši no katram vecākam paredzētās bērnu kopšanas atvaļinājuma daļas nav nododami otram vecākam. Tādējādi arī Latvijā tiks ieviesta bērna kopšanas atvaļinājuma tā saucamā "otra vecāka kvota" – divi mēneši, kurus bērna tēvam paredzēts izmantot faktiski (nenododamā BKA daļa nav izmantojama strādāšanas laikā). Faktiski, šo laiku neizmantojot, tas un tam piesaistītais naudas pabalsts netiks saņemts.

Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktore Diāna Jakaite uzsver, ka direktīvas sadaļa, kura attiecas uz otram vecākam nenododamo bērna kopšanas atvaļinājuma daļu, primāri balstīta nepieciešamībā nodrošināt sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgas iespējas darba tirgū. Sievietes nelabvēlīgākā situācijā darba tirgū nostāda ne tikai ar bērna kopšanas atvaļinājumu saistītā ilgstošā prombūtne, bet arī darba devēju nereti diskriminējošā attieksme pret darbiniecēm reproduktīvā vecumā.

Uzņemoties primārās bērna aprūpes personas lomu "pēc noklusējuma", sievietes ne tikai ilgstoši atrodas ārpus darba tirgus, bet viņām nākas saskarties arī ar diskrimināciju darbavietā, piemēram, retāk tiekot pie paaugstinājuma amatā. Veicinot vīriešu intensīvāku iesaistīšanos bērnu aprūpē, kā tas vērojams valstīs, kurās jau ieviesta "otra vecāka kvota", arī Latvijā varētu sagaidīt, ka mazāk cietīs sieviešu profesionālā izaugsme un mainīsies arī darba devēju attieksme.

Taču vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana darba tirgū nav vienīgais otram vecākam nenododamās bērna kopšanas atvaļinājuma daļas ieviešanas iemesls. Jakaite uzsver, ka direktīvas pamatā ir darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējas, kas būtībā nozīmē plašākas profesionālās izaugsmes iespējas sievietēm un tajā pašā laikā plašākas iespējas piedalīties ģimenes dzīvē vīriešiem. Nereti sievietes bērna kopšanas atvaļinājumā dodas "pēc noklusējuma" un vīriešiem pat īsti nav iespējas izmantot daļu no abiem vecākiem paredzētā atvaļinājuma. Protams, no bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas vīriešus nereti attur arī sabiedrībā valdošie stereotipi un darba devēju neviennozīmīgā attieksme, tāpēc "obligātā kvota" ir iespēja Latvijā sistemātiski veicināt tēvu iesaisti bērna aprūpē.

Taču – vai tiešām ir tik ļoti nepieciešams panākt, ka tēvi pārņem bērna aprūpi jau pirmajā tā dzīves gadā un dodas bērna kopšanas atvaļinājumā? Biedrības ģimenes atbalstam "Tēvi" valdes loceklis Lauris Bokišs zina teikt, ka Latvijas sabiedrībā joprojām visai plaši izplatīts ir uzskats, ka tēva uzdevums ir tā "pa īstam" sākt bērna audzināšanā iesaistīties tikai tad, "kad ar to bērnu var kaut ko kopā padarīt", respektīvi, joprojām tiek pieņemts par pašsaprotamu, ka pirmajos dzīves gados bērns vairāk ir mātes atbildība. Taču šāds uzskats ir savu laiku nokalpojis – mūsdienu psiholoģijas teorijas un zinātniskie pētījumi vēsta, ka attiecības ar bērnu abiem vecākiem būtiski ir veidot kopš tā dzīves sākuma. Bērna attiecības ar tēvu pašas no sevis neizveidojas "kaut kad vēlāk" – cieņpilnas, atbalstošas, iesaistītas un iesaistošas attiecības ar bērnu tēvam vajadzētu sākt veidot jau uzreiz pēc bērna piedzimšanas.

Biedrība "Tēvi" kā nodibinājums tika izveidota jau 2015. gadā un šobrīd organizē apmācības tēviem par tēva lomu un iesaistes mehānismiem, aktīvi sadarbojas ar dažādām vietējām un starptautiskām organizācijām, kā arī rīko dažādus pasākumus, kuri paredzēti tēviem un viņu bērniem. Viena no biedrības pamatnostādnēm ir savas darbības pamatošana ar pierādījumiem, tāpēc jau drīz pēc biedrības izveidošanas tapa divi zinātniskie pētījumi, kuru rezultāti kļuva par pamatu biedrības tālākajai darbībai un mērķiem. 2016. gadā antropologu Klāva Sedlinieka un Kristīnes Rolles vadībā tika veikts pētījums "Palīdzēt un atbalstīt: Latvijas tēvi ģimenes dzīvē", kurā tika secināts, ka Latvijas sabiedrība (gan vīrieši, gan sievietes) tēvus uzskata galvenokārt par atbalsta funkciju veicējiem, kamēr ģimenes noklusējuma kodols ir māte un viņas bērni.

Tēvs savukārt tiek izcelts galvenokārt tikai profesionālā kontekstā: viņa darba pienākumi tiek uztverti kā nozīmīgāki, kamēr mātes nepieciešamība upurēt darbu bērna interešu labā tiek uzskatīta par noklusējuma reakciju. Šis vīrieša darba nozīmīgums paredz vēl kādu par normu pieņemtu sabiedrības uzskatu – ka mājsaimniecības finansiālā drošība ir vīrieša uzdevums: bērns jāaprūpē mātei, bet vīram jārūpējas, lai mātei un bērnam nekā netrūktu.
Vīrieša nosacītā izslēgšana no bērna aprūpes un bērnkopības kā potenciālas tā kompetences sfēras likumsakarīgi noved pie situācijas, kurā tēvi daudz biežāk laiku kopā ar bērnu pavada tikai mātes klātbūtnē. Tādējādi tēva iesaistes jautājumos izteikti parādās vadītāja un palīga attiecības, kur māte organizē, plāno un vada tēva saskarsmi ar bērnu, bet pati saglabā kontroli un atbildību pār visiem ģimenē notiekošajiem procesiem.

Sekas tēvu nosacītajai izslēgšanai no ģimenes kodola un nelīdzvērtīgās lomas pildīšanai bērna aprūpē visskaudrāk jūtamas tieši šķirtajās ģimenēs. 2017. gadā antropologu Klāva Sedlinieka un Kristīnes Rolles un sociologa Andra Saulīša vadībā tika veikts pētījums "Tētis uz 13 procentiem: Latvijas tēvi pēc šķiršanās", kurā tika konstatēts: lai gan aizvien vairāk šķirto tēvu Latvijā vēlas ieņemt stabilu lomu savu bērnu dzīvē pēc šķiršanās no viņu mātes, to kavē gan strukturāli šķēršļi, gan stereotipi.

Tā kā laulības laikā tēvi attiecības ar bērniem nereti veido "caur" māti, šķiršanās gadījumā attiecības ar bērniem tēvam būtībā ir jāveido no jauna. Turklāt pēc šķiršanās bērni lielākajā daļā gadījumu paliek dzīvot pie mātes un tēva iespējas līdzvērtīgi iesaistīties bērna aprūpē būtiski sarūk – pēc šķiršanās tēviem ir liela iespēja kļūt par "otrās šķiras vecākiem".

Šis "otrās šķiras vecāka" fenomens izpaužas ne tikai privāto attiecību līmenī: vismaz paši šķirtie tēvi ir pārliecināti, ka tiesas, kurās par ģimenes jautājumiem atbildīgās institūcijas Latvijā ir galvenokārt sieviešu rokās, skatot bērnu saskarsmes un apgādības jautājumu lietas, pret mātēm ir labvēlīgākas nekā pret tēviem. Šāda pārliecība vismaz skaitliski šķiet pamatota, jo reālais laika samērs starp māti, pie kuras bērns pēc šķiršanās dzīvo, un tēvu stundu skaita ziņā joprojām ir ārkārtīgi nevienlīdzīgs: ja 2017. gadā tēvam piešķirto stundu skaits veidoja tikai 13 procentus no kopējā stundu skaita gadā, tad 2020. gadā šis skaitlis ir audzis tikai par diviem procnetiem – līdz 15 procentiem. Tikai trešā daļa šķirto tēvu saskaņā ar tiesas spriedumu ir saņēmuši tiesības izguldināt bērnu pie sevis pa nakti.

Bokišs ir pārliecināts – Latvijas tēviem ģimenē atvēlētajai apgādnieka un aizvietojama palīga lomai ir būtiski trūkumi, kurus ļoti uzskatāmi iespējams ieraudzīt tieši šķiršanās gadījumā. Taču ieguvumi tam, ka vīrieši ieņemtu būtiskāku lomu ģimenē un bērnu aprūpē, ir nozīmīgi ne tikai šķiršanās gadījumā. Iesaistoties bērna aprūpē jau kopš viņa dzimšanas, tēvi nostiprinātu savu vietu ģimenes struktūrā, spēcinātu savu emocionālo stabilitāti un sasaisti ar bērniem, kuri savukārt iegūtu iespēju socializēties ar tēvu. Pētījumos pierādīts*, ka tēvu iesaiste bērnu audzināšanā (tai skaitā agrīnā vecumā) pozitīvi ietekmē bērna kognitīvo, emocionālo un sociālo attīstību.

Zviedrijas vēstniecības Latvijā otrais sekretārs Hanness Tordengrens (Hannes Tordengren) bērnu kopšanas atvaļinājumā devās, atrodoties diplomātiskajā misijā Latvijā, – mājās ar dēlu Adrianu viņš pavadīja pirmos sešus viņa dzīves mēnešus. Tordengrens atzīst, ka doties bērna kopšanas atvaļinājumā, atrodoties diplomātiskajā misijā citā valstī, protams, ir nedaudz neparasti. "Tas tikai pierāda, cik būtisks Zviedrijai ir bērna kopšanas atvaļinājuma jautājums," viņš piebilst.

Tordengrena dzimtenē Zviedrijā bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums, kura laikā vecāks saņem pabalstu vismaz 80 procentu apmērā no saviem līdzšinējiem ienākumiem, ir 13 mēneši. Ir pieejami papildu trīs bērna kopšanas atvaļinājuma mēneši, kuru laikā tiek nodrošināts no līdzšinējiem ienākumiem neatkarīgs pabalsts – aptuveni 20 eiro apmērā dienā.

2002. gadā nenododamā atvaļinājuma daļa tika pagarināta uz diviem mēnešiem, bet 2016. gadā – uz trim mēnešiem.

Zviedrijā bērna kopšanas atvaļinājumā šobrīd dodas vairāk nekā 90 procenti tēvu. 2007. gadā zviedru tēvi izmantoja 20,8 procentus no kopējā bērna kopšanas atvaļinājuma dienu skaita, bet šobrīd tēvi izmanto vairāk nekā 31 procentus no kopējā dienu skaita. Vidēji tie ir četrarpus mēneši no katra bērna kopšanas atvaļinājuma, liekot izdarīt secinājumu: zviedru tēvi izņem vairāk nekā savu trīs mēnešu "obligāto kvotu".

"Vīrieši-diplomāti vēsturiski ir paļāvušies, ka par bērniem un ģimeni parūpēsies viņu sievas," stāsta Tordengrens. "Taču Zviedrijā starp sievietēm un vīriešiem nav atšķirības – arī tad, ja esi diplomāts. Vīrieši šobrīd izņem tik lielu daļu no vecākiem paredzētā atvaļinājuma, ka darba devēji, pieņemot kādu darbā, zina – abu dzimumu pārstāvji, ļoti iespējams, kādā brīdī dosies vairākus mēnešus ilgā bērna kopšanas atvaļinājumā."

Tāpat Tordengrens uzsver, ka došanās bērna kopšanas atvaļinājumā tēvam dod iespēju jau bērna dzīves sākumā novērst "kompetences plaisas" veidošanos. "Rūpes par bērnu ir apgūstama prasme," viņš saka. "Man šķiet, ka tad, ja tēvs nepavada līdzvērtīgi ilgu laiku, rūpējoties par bērnu tā dzīves sākumā, ir ļoti viegli iekļūt tādā kā apburtajā lokā, kur māte vienmēr ir "galvenā" – tā, kura visu zina un spēj izdarīt labāk. Dzīvē ar bērnu tu apgūsti dažādus trikus un prasmes, un, ja tev nav iespējas to visu regulāri praktizēt, tad otrs vecāks vienmēr situāciju spēs atrisināt labāk – tādējādi brīdī, kad rodas problēma, vienmēr vieglāk būs bērnu atdot šim zinošākajam vecākam."

Māris Rinkulis bērna kopšanas atvaļinājumā devās un "pārņēma stafeti" no sievas Rūtas, kad meitai bija četrarpus mēneši. "Jau pirms laba laika ar sievu runājām: ja vēlamies bērnu, tad rūpes būs jāuzņemas abiem līdzvērtīgi un bērna kopšanas atvaļinājums būs jādala," stāsta Rinkulis. "Es ļoti vēlējos būt iesaistīts bērnkopībā, savukārt sieva nevēlējās izkrist no profesionālās vides vairāk nekā gadu, bet manā darbā tas neko daudz nemainīja."

"Kad bērniņš pieteicās, sākām domāt, kurā brīdī labāk mainīties un sievai doties darba gaitās, bet man būt mājās un rūpēties par meitu," Rinkulis turpina. "Devāmies arī pie ģimenes psihoterapeita, lai saprastu, kā būtu labāk meitai, bet gaidītā iedrošinājuma vietā saņēmām šaubas, kuras galvenokārt bija saistītas ar to, ka vīrieši taču esot mazāk emocionāli par sievietēm, līdz ar to es nespētu nodot savas emocijas tālāk bērnam. Jāsaka, ka, tieši esot kopā ar meitu, iemācījos daudz labāk izrādīt savas emocijas un kļuvu daudz empātiskāks un saprotošāks. Bērna kopšanas atvaļinājumā kopumā pavadīju deviņus mēnešus."

Rinkulis atzīst, ka bija interesanti vērot cilvēku reakciju, kad tie ieraudzījuši viņu ar bērnu ratiņiem vai meitu rokās, bet blakus nav bijis mammas. "Es esmu liels, garš, bārdains vecis. Daudziem acis iepletās izbrīnā, daudziem, īpaši jaunajām māmiņām, sejā parādījās smaids. No citiem savukārt varēja "nolasīt" neizpratni. Vēlāk, kad ar meitu jau devāmies uz rotaļu laukumiem, es parasti tur biju vienīgais tētis, īpaši darba dienās."

Tētis saka, ka citos apstākļos meitu nebūtu iepazinis tik labi kā šobrīd. "Mana mierīgā daba un gandrīz bezizmēra pacietība bija un ir kā radīta bērnkopībai – sieva saka, ka es esmu meitas miera osta. Kad bijām divatā, meita uz manām krūtīm un vēdera varēja nogulēt divu stundu diendusu un to dara vēl joprojām, kad ir iespēja. Tādu mieru iedot meitai nevienam citam vēl nav izdevies."

Kamēr Latvijai direktīvas noteiktās obligātās kvotas ieviešana vēl tikai priekšā, Tordengrens sarunu nobeidz ar retorisku jautājumu vīriešiem: "Vai 2021. gadā vispār ir reālistiski atrast partneri, kura gribēs ar tevi kopā radīt bērnu, ja tu uzskatīsi, ka visas rūpes par bērna audzināšanu jāuzņemas viņai? Ja vīrietis vēlas, lai ģimenē piedzimst bērns, manuprāt, ir pēdējais laiks sākt uzņemties par to vismaz daļu atbildības..." Ieguvēji būs visi.

* Allen, Sarah M un Kerry J Daly. 2007. The Effects of Father Involvement: An Updated Summary of the Evidence. Guelph: Centre for Families, Work & Well-Being, University of Guelph, doi: 10.1207/s15327922par0701_4.

Šī raksta tapšanu finansē Eiropas Savienības programma "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" (2014–2020). Šī raksta saturs atspoguļo vienīgi tā autora uzskatus un ir viņa individuāla atbildība. Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par tajā ietvertās informācijas saturu.