Garajā ceļā – no sportiņa bērndārznieka vecumā līdz čempionātam jaunieša vecumā – norisinās daudz notikumu: asaras par neprasmi sasaitēt sporta kurpes, prieks par pirmo iegūto kausu, zaudējuma sāpes par garām palaistu iespēju gūt vārtus, vecāku kašķēšanās ar treneri, kas tik ļoti smeldz sirsniņā... Šajā rakstā palūkosim, cik liela ir vecāku ietekme bērna treniņu procesā un kādēļ tā ir tik svarīga, tiesa, ar nosacījumu, ka katrs spēlē savu lomu, nemēģinot iekāpt cita kurpēs jeb pašam tapt par treneri bez diploma.
Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!
Ledus halle. Tikko noslēdzies hokeja mačs starp divām bērnu komandām. Tiesnesis dodas uz ģērbtuvēm, bet pa ceļam sastop saniknotu bērna tēvu, kurš viņam triec dūri tieši sejā. Tiesnesim mediķi konstatē deguna kaula lūzumu un galvas smadzeņu satricinājumu. Cita epizode: tribīnēs saiet matos divas mammas, jo nav atradušas kopīgu valodu, fanojot par bērnu hokeja spēli. Trenerim jāsavalda tēvs, kurš nule savām acīm redzējis, kā zēns ar hiperaktivitātes sindroma pazīmēm tik stipri savainojis viņa meitu, ka jāsauc dakteri. "Vai tu bumbu neredzi?! Ej, skrien, spēlē, ko guli! Atveries!" – vecāks kliedz no tribīnēm savam dēlam futbola laukumā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
